Kā izvēlēties zāles pļāvēju

Kā izvēlēties zāles pļāvēju

Tiem, kuriem jārūpējas par dārza vai piemājas teritorijas uzkopšanas darbiem, tuvojoties pavasarim, jāsāk domāt par to, kā atvieglot zāles pļaušanu. Te pastāv vairāki varianti, taču arvien biežāk priekšroka tiek dota zāles pļāvējam. Šajā rakstā uzzināsiet, kā izvēlēties sev piemērotāko zāles pļāvēju.

Labi kopts zāliens ir katra dārza lepnums. Zāliena kopšanā ir trīs svarīgi darbi: laistīšana, mēslošana un pļaušana. Tikai pareiza darbarīku un paņēmienu izvēle dod optimālu rezultātu: skaitu zaļu vienmērīgi augošu zālienu.

Izvēles iespējas ir plašas – nopērkamas vairāku veidu ierīces dažādām vajadzībām. Tāpēc katrs var atrast sev piemērotāko variantu. Arī iegādes ziņā katrs var piemeklēt sev tīkamāko risinājumu – pieejami gan zāles pļāvēji interneta veikalos, gan dažādos specializētos veikalos. Pļāvēju var nopirkt arī kredītā un ideāli ir, ja tas ir tāds aizdevums, kuram ir izdevīga procentu likme. Piemērotākais risinājums būs patēriņa kredīts, kuru var pieteikt gan bankā, gan pie nebanku kreditoriem.

Zāles pļāvēju veidi

  • Mehāniskie zāles pļāvēji. Šāda veida zāles pļāvējus vēl iedala divās kategorijās: zāles pļāvēji ar pašgājēja funkciju un stumjamie zāles pļāvēji. Mehānisko zāles pļāvēju tikai ar rokām vada cilvēks un tas nozīmē, ka pļaušanai vajadzēs pielikt vairāk fizisko pūļu. Ar šāda veida zāles pļāvēju ērti pļaut mazākas platības (1–10 ārus), kurās jūs varēsiet viegli un ātri pārvietoties pa nelīdzenu virsmu, apbraukt kokus, puķu dobes vai citas dārza kompozīcijas.
  • Zāles pļāvēji traktori. Tas, iespējams, ir vispopulārākais zāles pļāvēju veids, ar kuru komfortabli nopļausiet no vidēja izmēra (10–30 āru) līdz liela izmēra zālienam (30 vai vairāk āru). Jo lielāka ir pļaujamā platība, jo jaudīgākam zāles pļāvējam traktoram jābūt. Tāpat ir svarīgi ņemt vērā arī to, kāds ir šī pļaušanas agregāta platums; šis izmērs var svārstīties no 70 cm līdz 140 cm un vairāk, bet platumu ieteicams izvēlēties ņemot vērā to, vai jūsu dārzā ir šauras ejas starp kokiem vai citiem pagalma elementiem.
  • Zāles pļāvējs robots. Roboti arvien biežāk nāk palīgā cilvēkam, veicot sadzīves darbus, un zāles pļaušana nav izņēmums. Zāles pļāvēja robota darba platības jauda var svārstīties no 250 līdz 5000 m² (2,5–50 āru), tāpēc tas apmierinās gan tos, kuriem ir mazs zāliens, gan tos, kuriem ir liels zāliens, vajadzības. Tāpat ir ērti, ka vairums zāles pļāvēju robotu var strādāt pat lietainos laikapstākļos, un cilvēka iejaukšanās šīs iekārtas darbā būs nepieciešama tikai tad, ja jūsu dārzā ir virsmas, kas nav vienā līmenī. Tādā gadījumā jums vajadzēs pārcelt robotu zāles pļāvēju no vienas vietas uz citu.

Elektriskais, benzīna vai akumulatora?

Zāles pļāvēju motoriem ir trīs veidi: elektriskie, benzīna vai akumulatora. Katram no šiem motoriem ir savas priekšrocības:

  • Benzīna.Ar benzīnu darbināmi zāles pļāvēji – īpaši ērti lielu platību pļaušanai, jo nav nekādu vadu un pļaušanas laiks ir visilgākais, salīdzinot ar citiem motoru veidiem. Tiesa gan, šo dzinēja veidu nepieciešams vairāk kopt (pastāvīgi jāuzpilda degviela, kaut kur jāuzglabā tās rezerves, jālej eļļu), un benzīna zāles pļāvējs ir smagāks par elektrisko vai akumulatora zāles pļāvēju. Populārāko ar benzīnu darbināmo zāles pļāvēju jauda svārstās no 2 līdz 20 zirgspēkiem.
  • Elektriskais.Tas ir zāles pļāvēja veids, kas darbojas, iespraužot rozetē. Galvenā neērtība ir tā, ka elektriskā zāles pļāvēja kustību var ierobežot vads, bet, ja jūsu zāliena platība nav liela, tas nebūs traucēklis. Šie zāles pļāvēji ir vieglāki nekā benzīna, rada mazāk vibrācijas un ekspluatācijā tie ir vienkāršāki un nedaudz lētāki. Populārāko ar elektrību darbināmo zāles pļāvēju jauda svārstās no 900 līdz 1600 W.
  • Akumulatora.Šiem zāles pļāvējiem nav vadu un tie darbojas no akumulatora. Šī ir lieliska alternatīva tiem, kas meklē ne ar benzīnu darbināmu zāles pļāvēju un tiem, kas nevēlas ierobežot savu pļaušanas platību. Akumulatoru uzlādēt vajadzēs pietiekami bieži, bet tiem, kas nevēlas to darīt, ieteicams iegādāties vismaz 2 akumulatorus, lai gadījumā, ja viens akumulators izlādējas, to bez gaidīšanas varētu nomainīt pret otru.

Kā redzams, varianti ir visdažādākie, taču, lai izvēlētos piemērotāko risinājumu, būtiski izvērtēt vēl dažus citus faktorus.

Pļāvēja jauda

Zāliena pļaujmašīnai ir jābūt ar pietiekošu jaudu. Ja nav kādu ļoti īpašu apstākļu neiesaka izvēlēties elektrisko pļaujmašīnu. Platībām līdz 1000 m2 pietiks ar motora jaudu 4ZS, līdz 2500m2 ar 6 ZS jaudu, lielākām platībām labākais risinājums ir izvēlēties zāliena traktoru.

Pļaujmašīnas ar riteņu piedziņu ir izmantojamas gandrīz visos zālienos, izņēmums ir zālieni ar izrobotu konfigurāciju un daudz kokiem. Parasti riteņu piedziņa ir pieslēdzama ar atsevišķu sviru. Dārgākām pļaujmašīnām piedziņas ātrums ir regulējams no 2 līdz 5 km/h, kas dod iespēju pēc iespējas vairāk optimizēt pļaušanas procesu, samazinot tā ilgumu un ieguldāmo spēku patēriņu.

Pļaut ar savācēju vai bez

Regulāri un zemu pļaujot, var pļaut bez savācēja. Savācējs būtu jālieto, ja pļauj nesen iesētu zāli (1 sezonā), vai, ja tā ir pāraugusi vai slapja. No bioloģiskā viedokļa labāk ir pļaut bez savācēja, jo tad barības vielas paliek uz vietas zālienā. Vienīgais ir jāņem vērā, ka ja pļaujot bez savācēja zāle ir jāplāuj regulāri, to nedrīkst pāraudzēt vairāk kā par 2 līdz 3 cm, kā arī pavasarī obligāti ir jāveic zāliena vertikulācija (vecās zāles mehāniska izgrābšana un virskārtas līdz 1cm dziļumam irdināšana). Pļaušanai bez savācēja vēlams lietot speciālos mulčējamos nažus.

Pļaušanas platums

Jo lielāks platums, jo ātrāk darbs tiks paveikts.

Riteņu izmērs

Jo lielāki riteņi, jo ērtāk pārvietoties pa nelīdzenām virsmām. Savukārt, ar mazākām riepām vieglāk manevrēt.

Izmērs

Domājot par ierīces uzglabāšanu vai pārvadāšanu, svarīgs ir arī tās izmērs un svars.

Cena

Arī cenai ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanā. Lai izvēlētos izdevīgāko variantu, ieteicams aplūkot vairākus piedāvājumus un salīdzināt ne vien parametrus, bet arī cenu līmeni.

Šie nav visi zāles pļāvēju parametri, tādēļ, pirms izvēlies piemērotāko, rūpīgi iepazīsties ar tā specifikāciju.

Citi dārza instrumenti

Precīzai zāles pļaušanai kopā ar zāles pļāvēju speciālisti iesaka izmantot vēl dažus dārza instrumentus:

  • Pārnēsājamo zāles pļāvēju (trimmeri). Šī iekārta ir paredzēta tādu zāliena vietu, kuras parasts zāles pļāvējs nepļauj, aizsniegšanai – ap kokiem, puķu dobēm vai citām malām. Vispopulārākie ir benzīna krūmgrieži, ar kuru palīdzību aizsniegsiet pat attālākos dārza stūrīšus.
  • Zāles šķēres. Dārza šķēres ir neaizstājams palīgs ļoti smalkai zāliena izdaiļošanai, augu vai dzīvžoga apgriešanai. Izmantojot šīs šķēres, jūs aizsniegsiet vietas, kuras nav pieejamas lielākām iekārtām.

Kā rūpēsies – tā pļausi!

Bieži vien pēc zāles pļāvēja iegādes un tā ekspluatācijas vasaras sezonā, pircēji aizmirst, ka tehnikai ir nepieciešama regulāra tehniskā apkope. Tā būtu jāveic pirms sezonas sākuma, taču zāles pļāvēja īpašnieki par apkopi bieži vien atceras tikai tad, kad zāle jau jāsāk pļaut. Pavasarī zāles pļāvējam ir jānomaina eļļa un gaisa filtri, vienmēr jālej kvalitatīvs benzīns, jāseko eļļas līmenim dzinējā un nedrīkst aizmirst arī par regulāru asmeņu asināšanu. Truli, neasi asmeņi zāli nevis nogriež, bet nocērt vai nogulda, un rezultātā mauriņa krāsa mainās no zaļas uz brūnu. Būtiski ir arī atcerēties vienmēr pēc darbu veikšanas notīrīt zāles pļāvēja korpusa apakšējai daļai pielipušo zāli. Pārdošanā ir pieejami tādi zāles pļāvēju modeļi, kam ir speciāla vieta ūdens padeves pieslēgšanai, un pie iedarbināta dzinēja ar ūdens palīdzību tiek attīrīta korpusa apakšējā daļa. Tāpat arī vienmēr jāatceras notīrīt asmeņus, pārbaudīt gaisa filtru un iztīrīt vai izpūst gultņu vietas uz visiem riteņiem. Svarīgi ir arī zāles pļāvēju pareizi ieziemot pēc sezonas beigām – tam ir jānotīra korpusa apakša, jāizlej vecais benzīns un jāpārbauda eļļas līmenis.

Kā pareizi jāpļauj zāliens

Zālienu vēlams pļaut, kad zāle ir sausa vai viegli mitra. Pļaujot jāizmanto tikai asi asmeņi, jo pretējā gadījumā zāle netiek kvalitatīvi nogriezta un pēc pļaušanas parādās brūni gali. Ieteicams regulāri mainīt pļaušanas virzienu un secību, lai zālienā neizveidotos strīpas.

Vēlamais pļaušanas augstums atkarībā no zāliena tipa ir 2 līdz 4cm. Nav vēlams zāli pāraudzēt garāku par 6 līdz 8 cm, jo tad tā sāk izgulties veldrē un ir grūti pļaujama. Ja zāle ir pāraugusi tad vēlams pļaut vairākos piegājienos pakāpeniski samazinot pļaušanas augstumu.

Ja zāliens netiek regulāri laistīts, tad vasaras karstajos mēnešos iesakām palielināt pļaušanas augstumu, lai zāle neizdeg. Pirms ziemas iestāšanās vēlams zāli atstāt nedaudz garāku, lai tā labāk pārziemotu.

Virtuves dēlīšu izvēles iespējas

Virtuves dēlīšu izvēles iespējas

Virtuves dēlītis ir atrodams gandrīz jebkura cilvēka virtuvē, jo tas ikdienas gatavošanas procesā ir neatņemama sastāvdaļa. Dēlītis ir vajadzīgs, lai uz tā sagrieztu, sasmalcinātu vai vienkārši uzliktu kādu produktu. Lai arī liekas, ka tas ir ļoti primitīvs izgudrojums, tomēr, iegādājoties jaunu virtuves dēlīti, būtu jāpievērš lielāka uzmanība nevis jāpaņem pirmais dēlītis, ko veikalā ierauga, jo to piedāvājuma klāsts ir ļoti plašs – sākot no to izmēriem, materiāla un beidzot ar paredzēto pielietojumu. Protams, vietējā piemājas veikaliņā nebūs nekāda lielā izvēle, visticamāk tur būs atrodams tikai vidēja izmēra plastmasas dēlītis. Bet, ja savai ikdienas ērtībai un kvalitātei tiek pievērsta pienācīga uzmanība, tad noteikti plastmasas dēlītis nebūs tā labākā izvēle, bet par to tālāk šajā rakstā.

Specializētajos virtuves piederumu veikalos un interneta lapās ir pieejami daudz un dažādi virtuves dēlīšu veidi. Kā neapjukt plašajā piedāvājumā un saprast to, kas konkrēti man būs vislabākais? Jāsāk droši vien būs ar to, kādam pielietojumam dēlītis tiks izmantots. Nereti virtuvē lielākoties tiek izmantots tikai viens dēlītis, tomēr noteikti prātīgāk būs, ja katram izmantošanas mērķim būs savs dēlītis – maizei, gaļai, zivīm, dārzeņiem. Veikalos speciāli šiem iedalījumiem ir pieejami virtuves dēlīšu komplekti, jo nebūs prāta darbs uz viena un tā paša dēlīša griezt jēlus jūras vai gaļas produktus un pēc tam sieru. Lai arī liekas, ka dēlītis ir rūpīgi nomazgāts, tomēr ar nazi iegrieztajās vietās uzkrājas baktērijas, kas pēc tam var nonākt pagatavotajā ēdienā.

Koka dēlīši ir vieni no izplatītākajiem dēlīšu veidiem, jo to kalpošanas mūžs ir ilgs, kā arī tie ir izgatavoti no dabīga materiāla, visbiežāk no kļavas vai arī bambusa. Pēdējos gados koka dēlīši vairs nav vienkārši koka gabals, kas ir noslīpēts, lai to varētu lietot virtuvē. Tie tiek gatavoti ar dažādiem dizaina elementiem, kas padara katru dēlīti unikālu un personalizējamu. No koka tiek gatavoti maizes dēlīši, kas sastāv no divām daļām – augšējā daļa ir ar caurumiņiem, lai maizes drupačas iekristu dēlīša apakšējā daļā – tādā kā kastē, lai pēc tam būtu viegli šīs drupačas savākt. Koka dēlīši nereti sastāv arī no vairākiem stāviem, kas ir savienoti – šie parasti tiek izmantoti ēdienu pasniegšanai – sieru, augļu un dažādu citu produktu, piemēram, picu servēšanai.

Plastmasas dēlīši pēdējos gados ieņem līdera pozīcijas, jo tiek rūpnieciski pagatavoti no materiāla, kas ir ilgmūžīgāks un lētāks. Lai arī daudziem cilvēkiem ir uzskats, ka no plastmasas pagatavotie dēlīši ir kaitīgāki, tomēr vienmēr ir iespēja izvēlēties profesionālos veikalos iegādājamus dēlīšus, kas ir izgatavoti profesionālām vajadzībām – to sastāvs ir blīvāks, tie ir biezāki par standarta koka dēlīšiem, kā arī to virsma ir ilgmūžīgāka par tiem dēlīšiem, kas ir iegādājami lielveikalos par daudz zemāku cenu. Lielveikalos iegādātajiem plastmasas dēlīšiem diezgan ātri rodas iegriezumi, kā arī nereti tie mēdz iekrāsoties no produktu sulas. Protams, dēlīti ir jākopj, pēc katras reizes rūpīgi jānomazgā, tomēr, kad iegriezumi ir saradušies pārāk daudz, tīrīšana vairs nepalīdzēs – dēlītis ir jānomaina.

Silikona dēlīši ir elastīgi, tos var saliekt, lai, piemēram, sagrieztos dārzeņus varētu ērti iebērt katlā vai bļodā, nenoberot daļu produkta uz galda. Silikona dēlīši ir plāni, tie ir izgatavoti no neslīdīga materiāla, kas ļauj droši smalcināt produktus, jo tas neslīdēs pa galdu.

Stikla, granīta un keramikas dēlīši virtuvē nav sastopami pārāk bieži, lai arī tiem radīt bojājumus, kur krāties baktērijām, ir daudz grūtāk nekā koka vai plastmasas dēlīšiem. Lai arī šie materiāli ir daudz higiēniskāki, tomēr tie nav elastīga virsma, uz tiem nevar klapēt gaļu, nereti rodas ausīm nepatīkama skaņa, kad nazis saskarās ar dēlīša virsmu, kā arī ļoti ātri notrulinās naža asmenis. Tāpēc nereti šie dēlīši kalpo kā interjera aksesuārs vai ēdiena pasniegšanas trauks.

Neatkarīgi no tā, kāda materiāla dēlītis ir izvēlēts, to kopšanai ir jāpievērš liela uzmanība. Plastmasas, silikona, stikla, granīta un keramikas dēlīšus ir ērti magāt trauku mazgājamā mašīnā, koka dēlīšus ir jāmazgā ar rokām karstā ūdenī, lai maksimāli izmazgātu ēdiena paliekas un atstātos mikroorganismus. Pirms dēlītis tiek nolikts glabāšanā, tie ir rūpīgi jānoslauka un jānožāvē, jo baktērijām patīk mitra vide. Lai dēlītis kalpotu ilgāk, un lai samazinātu baktēriju daudzumu, noteikti nevajadzētu uz viena un tā paša dēlīša griezt jēlus produktus un pēc tam maizi vai termiski apstrādātus ēdienus. Ja esi nonācis pie brīža, kad jāiegādājas virtuves dēlītis, noteikti izvēlies iegādāties trīs dēlīšus vai dēlīšu komplektu, lai katra ēdiena veidu varētu griezt uz sava dēlīša – tādejādi pasargāsi sevi un savu ģimeni no nevajadzīgām baktērijām.

Veselīgais medus

Veselīgais medus

Medus pavisam noteikti ir viens no visvērtīgākajiem dabas produktiem. Tā sastāvā ir minerālvielas, mikroelementi, fermenti, bioloģiski aktīvas vielas un visi vitamīni, kas nepieciešami organisma imūnsistēmas stiprināšanai un labas veselības nodrošināšanai. Medus unikālās ārstnieciskās īpašības pazīstamas jau no senatnes, to iesaka gan ārsti, gan dietologi. Šajā rakstā uzzināsiet par medus unikālajām īpašībām un tā izmantošanas veidiem.

Saldā, vijīgā un dzidrā dabas produkta sastāvu nosaka dažādi faktori – ziedi, no kuriem ievākts nektārs, reģiona klimatiskie apstākļi, kā arī čaklo medus vācēju šķirnes īpatnības. Līdztekus tādiem pamatelementiem kā glikoze, fruktoze un saharoze medus satur arī daudzas un dažādas minerālvielas, kuras labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu (piemēram, kālijs, fosfors, kalcijs, magnijs u.c.), un vitamīnus – galvenokārt A, C, E un B grupas vitamīnus. Bites var ievākt polifloro medu, kas sastāv no vairāku augu nektāriem, un monofloro medu – piemēram, liepu, griķu, viršu, āboliņa un rapša. Mainoties medus izcelsmei, mainās arī produkta īpašības un iedarbība uz cilvēku.

Vēstures liecības stāsta

Mūsdienās, kad daudzu slimību aktivitāte nereti apsteidz ķīmisko medikamentu iedarbību, arvien lielāka kļūst interese par dabīgu produktu izmantošanu veselības uzlabošanai. Viena no alternatīvām ir bišu valsts preparāti – tie nav lēti, taču noderīgi gan. Lietojot bišu produktus dažādu slimību ārstēšanai, organismam nerodas pierašana un ir iespējams izvairīties no blakus parādībām, kādas bieži vien novērojamas, lietojot ķīmiskos preparātus.

Bišu produktu lietošana uzturā un slimību ārstēšanā ir zināma jau tūkstošiem gadu. Vēstures liecības atklāj, ka dziedniecība, izmantojot medu, tika praktizēta jau Senajā Ēģiptē ap 3500. g. p.m.ē. Tolaik ar medus palīdzību dziedināja acu, aknu, nieru, kuņģa un zarnu slimības. Arī Ķīnas literatūrā atrasti novērojumi par medus izmantošanu ārstnieciskos nolūkos – ķīnieši kā terapeitisku metodi izmantojuši pat bišu dzēlienus. Līdzīgi fakti zināmi arī par Seno Indiju un Grieķiju, kur dziedniecībā izmantots ne tikai pats medus, bet arī propoliss, peru pieniņš un ziedputekšņi.

Latvijā pirmās rakstiskās liecības par bišu produktu izmantošanu slimību ārstēšanā vēsta par 16.–17. gadsimtu, bet vēl pagājušā gadsimta 70. gados bišu produkti ar ievērojamiem panākumiem tika izmantoti tuberkulozes ārstēšanā, ķirurģijā, ginekoloģijā, stomatoloģijā un citās medicīnas nozarēs.

Dabisks antibiotiķis

Medus ir vienīgais pārtikas produkts, kas nebojājas un savas vērtīgās vielas spēj saglabāt gadiem ilgi. Un tas viss, pateicoties tam, ka medus sastāvā ir inhibīns, kam piemīt antiseptiskas īpašības. Tāpēc medus nesapelē un nesabojājas pat tad, ja tiek glabāts vaļējā traukā. Medus sastāvā ir arī pretmikrobu peptīds defensīns, kas nogalina baktērijas, tāpēc jau senatnē ar medu apstrādāja brūces, rētas un apdegumus. Arī mūsdienās medus joprojām ir viens no labākajiem dabiskajiem antibiotiķiem. Tam piemīt pārsteidzošas antibakteriālas īpašības, kas palīdz mazināt pietūkumu un sāpes.

Medus satur dabisku cukuru, kas palīdz paātrināt alkohola oksidāciju aknās. Lai no rīta atgūtu labu pašsajūtu, var pamēģināt šādu kokteili: medu sajauc ar jogurtu vai apelsīnu sulu.

Degviela smadzeņu darbībai

Medus labvēlīgi ietekmē smadzeņu funkciju – tas baro smadzeņu un sirds muskulatūras šūnas, tādējādi uzlabojot reakciju un atmiņu. Tējkarote medus pirms miega palīdzēs nomierināties un atslābināties, attiecīgi nodrošinot patīkamu naktsmieru. Ārsti apgalvo, ka fruktoze, kas ir medus sastāvā, uzkrājas aknās, un tā ir sava veida degvielas rezerve, kas pakāpeniski baro smadzenes.

Der zināt, ka pieaugušam cilvēkam dienas norma ir 3 tējkarotes medus

Cukura aizvietotājs

Dietologi uzskata, ka medus ir labākais cukura aizvietotājs. Turklāt fruktozes tajā ir tik daudz, ka tas ir daudz saldāks par cukuru. Tējkarote cukura satur aptuveni 15 kcal, bet tikpat daudz medus – 22 kcal. Tas gan nenozīmē, ka, cukuru aizstājot ar medu, varat pieņemties svarā. Šajā gadījumā ir jāņem vērā glikēmiskais indekss jeb GI: medum tas ir 55, cukuram GI ir 61. Jo augstāks rādītājs, jo lielāka iespēja iegūt papildu svaru.

Starp citu, medus var arī palīdzēt samazināt liekos kilogramus: silts ūdens ar citrona sulu un medu ir lielisks līdzeklis, kas uzlabo vielmaiņu.

Jo labāka vielmaiņa, jo vairāk zaudētu kilogramu. Šādu dzērienu iesaka no rīta tukšā dūšā. Medu var izmantot arī, lai saglabātu stabilu cukura līmeni asinīs.

Masāžas līdzeklis

Visā pasaulē medus plaši tiek izmantots arī skaistumkopšanā. Masāžu ar medu iesaka pat ārsti, jo tā dziedē un atjauno ķermeni. Masāžas laikā notiek strauja asinsrites uzlabošanās gan ādā, gan zemādas taukos un muskuļos, tādējādi paātrinās barības vielu un skābekļa transports. Medus absorbē toksīnus un palīdz tos izvadīt no organisma, attīra ādas virsmu, padara to zīdainu, stingru un gludu. Masāža īpaši ieteicama locītavu slimību, vielmaiņas un imunitātes traucējumu gadījumā.

Medus masāžu neiesaka cilvēkiem ar hroniskām slimībām, iekšķīgo slimību saasināšanās gadījumā, cilvēkiem ar onkoloģiskām saslimšanām. Protams, masāža ir kontrindicēta arī tiem, kuriem pret medu vai jebkuru tā sastāvdaļu ir alerģiska reakcija.

Sporta uzturs

Medus ir lielisks dabiskais ogļhidrātu avots, kas sniedz spēku un enerģiju organismam, tādēļ tas ieteicams visiem cilvēkiem, kas ikdienā ir fiziski aktīvi. Tas ir dabiskais saldinātājs, kas palielina arī izturību un mazina nogurumu. 100 g medus satur 80 gramus ogļhidrātu – tajā esošo glikozi organisms spēj ātri absorbēt un pārvērst enerģijā.

Kanādas zinātnieki ir pierādījuši, ka divas ēdamkarotes medus 30 minūtes pirms sacensību sākuma darbojas kā zāles, bet, izslēdzot šo produktu no uztura, sportiskais rezultāts būtiski samazinās.

Līdzeklis pret kariesu

Amerikāņu stomatologi (American Academy of General Dentistry) pierādījuši, ka medum ir arī antikariesa efekts. Eksperimenta laikā tā dalībniekiem četras minūtes bija jātur mutē medus un tad mutes dobums jāizskalo. Pēc šī eksperimenta baktēriju skaits, kas izraisa kariesu, bija samazinājies par aptuveni 70%.

Bišu vasku var košļāt kā košļājamo gumiju – tas palīdz stomatīta ārstēšanā. Ar propolisu ārstē parodontozi, smaganu iekaisumus, mazina to enzīmu daudzumu, kas palīdz baktērijām pieķerties zobu emaljai, kā arī nodrošina zobu aizsardzību.

Dabisks prebiotiķis

Normālai kuņģa un zarnu trakta darbībai ļoti svarīgas ir bifidobaktērijas, ko organisms saņem ar prebiotiķiem. Tādi ir arī medus sastāvā esošie oligosaharīdi (tie ir jaunie cukuri, kuriem ir organismu atveseļojoša iedarbība). Jāatceras, ka medus ir pietiekami spēcīgs līdzeklis un bērniem līdz gada vecumam nav ieteicams (jo tas var saturēt baktēriju sporas, kuras var izraisīt zīdaiņu botulismu).

Līdzeklis pret visām slimībām

Medus ar kanēli ir līdzeklis pret teju visām slimībām. Šāda kombinācija attīra vēnas un artērijas, pozitīvi ietekmē sirds darbību, ārstē artrītu un citas locītavu slimības.

Japānas un Austrālijas mediķi savā praksē pārliecinājušies un tad nākuši klajā ar paziņojumu, ka, ik dienas lietojot uzturā medu ar kanēli, mēneša laikā iespējams izārstēt kuņģa vēzi.

Eliksīrs skaistumam

Jau Senajā Romā medu uzskatīja par dievišķām zālēm, un zināms, ka arī Kleopatra savām piena vannām, lai iegūtu vēl zīdaināku ādu, pievienoja medu. Arī mūsdienu kosmētikas industrija medu izmanto kā ādas un matu skaistuma eliksīru. Tas efektīvi pasargā ādu no dehidratācijas, un tas ir arī sauļošanās un pēc sauļošanās krēmu un losjonu sastāvā.

Īpaši bojātiem matiem pagatavo masku, medum pievienojot avokado eļļu un olas dzeltenumu.

Sejas mazgāšana ar medus ūdeni der visiem ādas tipiem: vienu ēdamkaroti medus atšķaida glāzē ūdens

Toksisks

Medus var būt arī toksisks, tāpēc ar tā lietošanu jābūt uzmanīgiem. Toksisks medus var būt tāds, kas ievākts no oleandra, rododendriem, acālijām, kalmijām. Saindēšanās simptomi var būt dažādi: slikta dūša, vājums, svīšana un pat samaņas zudums.

Ļoti svarīgi iegaumēt: medu nedrīkst karsēt – tiklīdz tā temperatūra ir virs 40 grādiem, medus kļūst toksisks.

Noderīgi

• Liepu medum raksturīga gaiši dzeltena krāsa un maiga garša – tas labi noder aknu un nieru slimību ārstēšanai, kā arī angīnas un klepus gadījumā.

• Viršu medu var pazīt pēc tumši dzeltenas krāsas un asas, rūgtenas garšas. Palīdz dziedēt nieru, prostatas un urīnpūšļa slimības.

• Āboliņa medus – gaišs, gandrīz balts un ļoti maigs. Tiek uzskatīts par vienu no labākajiem gaišajiem mediem.

Noder elpošanas ceļu un kuņģa slimību ārstēšanai.

• Poliflorais medus visbiežāk tiek ievākts no pļavu vai meža ziediem.

Tas ir dzeltenā krāsā un aromātisks. Satur C un B vitamīnus. Noder augšējo elpošanas ceļu slimību ārstēšanai.

• Griķu medus ir tumši sarkanbrūnā krāsā un ar stipru aromātu. Tas satur daudz dzelzs un olbaltumvielu, tāpēc labi noder anēmijas un neirožu ārstēšanai.

• Rapšu medum ir dzeltenīgi balta krāsa un viegla sinepju smarža. Tam ir zems skābuma līmenis, tāpēc noderīgs kuņģa slimību ārstēšanai.

• Medu ārstēšanā var lietot šķaidītā veidā (lietojot pie tējas vai ūdens), taču jāatceras, ka to nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad tas zaudē savas vērtīgās īpašības.

Dziedinošais un dekoratīvais plūškoks

Dziedinošais un dekoratīvais plūškoks

Plūškoks jau no seniem laikiem ir uzskatīts par svētu augu, dzīves pagarinātāju, kas aizsargā no ļaunuma, tā īpašības tiek izmantotas tautas medicīnā. Pie mums augošais plūškoks satur pašus spēcīgākos antioksidantus, kas pieejami dabā. Tāpēc šo ogu produktus ieteicams lietot ne tikai veselības, bet arī skaistuma vairošanai. Vairāk par plūškoku un tā izmantošanu uzzināsiet šajā rakstā.

Plūškoks ir plaši izplatīts un pazīstams visā Eiropas teritorijā. Tas var veidot visnotaļ plašas audzes, tomēr vislabprātāk aug cilvēku tuvumā. Šai ziņā plūškoks ir ļoti sabiedrisks augs un labprāt aug pat nelielu ceļu malās, pacieš dzīvu satiksmi un ceļa putekļus.

Latvijā stāda gan melno plūškoku (Sambucus nigra; angliski Eldervai Elderberry, vāciski Holunder), gan sarkano (Sambuca recemosa).

Kādreiz plūškoku mūsu zemē no Vācijas ieveda baronu dārznieki – sarkano tikai skaistumam, melno arī dziedniecībai un gastronomijai. Muižu un baznīcu dārzos, upju līkumos un pat šur tur izbēdzis brīvībā melnais plūškoks jūnijā zied dzeltenbāliem ziedu ķekariem, kas atgādina maigas miera laiku mežģīnes, bet jūlijā un augustā nogatavojas ogas. Latvieši plūškoku, kas daudz biežāk sastopams Kurzemē un Zemgalē, sauc arī par pliederu un vairāk izmanto veselības stiprināšanai, jo nav tādas kaites, kurai tā kaltētie ziedi, ogas, lapas vai mizas nelīdzētu. Taču Vecajā Eiropā vairāk jūsmo par plūškoka ziedu sīrupu, kuru pievieno gan ūdenim (arī gāzētam – sanāk lieliska limonāde!), gan sulām, gan saldēdieniem (piemēram, amerikāņu iecienītajam zefīram maršmalovam).

Melnā plūškoka ārstnieciskās īpašības

Tautas medicīna atzīst, ka melnais plūškoks stiprina imunitāti, palīdz pret saaukstēšanos, bronhītu, veicina asinsriti, tam piemīt nervus nomierinoša iedarbība. Darbojas arī kā antioksidants, tas novērš aptaukošanos, zarnu spazmas, nierakmeņu rašanos un arī šķīdina tos. – No ziediem un augļiem gatavo tēju un uzlējumu. To lieto kā sviedrējošu līdzekli saaukstēšanās gadījumā.

Plūškoka ziedus ievāc, kad tie izplaukuši (jūnija sākumā). To ieteicams darīt sausā un saulainā laikā. Tā kā ziedi ir ļoti trausli un kustinot var ātri nobirt, izmanto grieznes. Nogrieztos ziedu čemurus liek grozā, lai brīvi var piekļūt gaiss. Tad ziedu čemurus atbrīvo no ziedkātiem, izklāj uz papīra (tikai ne uz avīzēm!) un novieto ēnainā vietā. Žāvēšanas laikā jābūt labai gaisa plūsmai, lai drogai neveidotos pelējums un tā ātrāk izžūtu. Var žāvēt arī cepeškrāsnī +40 grādos.

Augļus ievāc pilnībā ienākušos, kad čemurā tie visi ir melni violetā krāsā, parasti – augustā un septembrī. To sulai piemīt organismu spēcinoša iedarbība, iesaka lietot, ja moka klepus, ir angīna, tāpat artrīta, reimatisma, nieru slimību gadījumos. Sula palīdz samazināt paaugstinātu ķermeņa temperatūru un veicina atkrēpošanu. Glāzi sulas saldina ar ēdamkaroti medus, dzer trīs reizes dienā.

Tautas medicīnā lieto arī plūškoka lapas, mizu un jaunos zarus, kas der kā diurētisks un caurejas līdzeklis.

Ja moka podagra – palīdz kaltētu ogu komprese, ja locītavu sāpes, radikulīts – kaltētu ziedu komprese kopā ar kumelīšu ziediem. Šo ziedu drogas ņem vienādās devās, aplej ar karstu ūdeni un ļauj ievilkties.

Lietojums ir arī lapām. Tās nedaudz pasutina vai patur karstā ūdenī, tad izlīdzina, nedaudz apžāvē un liek uz slimās vietas, ja ir apdegums vai sasitumi.

Savukārt hroniska aizcietējuma gadījumā pavasarī var dzert no lapām vārītu ķīseli, bet rudenī to vāra no plūškoka ogām.

Lai atvairītu prostatu un arī ļaundabīgus audzējus, profilakses nolūkā katru dienu trīs nedēļas no rītiem ieteicams dzert melnā plūškoka ogu sulu. – Vispirms iedzer 100 ml destilēta ūdens, tad – 100 ml sulas. Jāievēro, ka ēst drīkst tikai pēc pāris stundām.

Sarkanais plūškoks – skaistumam

Sarkanajam plūškokam vairāk ir dekoratīva nozīme. Visai pateicīgs, mazprasīgs augs. Latvijā sarkanais plūškoks sastopams diezgan bieži. Tas ir populārs krāšņumkrūms, kas daudzviet jau pārgājis savvaļā no stādījumiem. Labprāt aug upju krastos, vecos parkos, nezālienēs, uz komposta kaudzēm. Sarkanajam plūškokam, izņemot ziedus, raksturīga nepatīkama smarža. Auga izdalītie fitoncīdi nav pa prātam arī lielākajai daļai dārza kaitēkļu. Jau izsenis sarkanā plūškoka lapas un ogu sulu izmanto dziju un audumu krāsošanā, tā iegūstot dažādas nokrāsas – no dzeltenzaļas, zaļas līdz tumšpelēkai. Augļi ienākoties sarkanajam plūškokam ir sarkani, nevis zilganmelni kā melnajam. Sarkanā plūškoka ogu kauliņi satur zilskābi un ir indīgi. Plūškoka augļus mēdz izmantot arī kā krāsvielu sīrupiem vai vīniem, bet tas jādara ļoti uzmanīgi, jo tautas medicīnā ziedus pazīst kā sviedrēšanas, bet augļus – kā caurejas līdzekli. Proti, ja tos ieēd par daudz, var saindēties. Pirmās pazīmes: dedzinoša sajūta rīklē, kuņģī, apskurbums (apdullums), elpas trūkums.

Melnā plūškoka ziedu tēja
• 1 ēdamkarote drogas
• 250 ml ūdens

Plūškoka ziedu drogu aplej ar verdošu ūdeni un ļauj 15 minūtes ievilkties. Sagatavotu dzērienu izdzer dienas laikā. Var pievienot medu. Kā jebkuras drogas, nevajadzētu lietot ilgstoši, bet pamainīt ar citām.

Pagatavoto izvilkumu var lietot saaukstēšanās gadījumā vai profilaksei pret saaukstēšanos un gripu. Ja ir angīna, skalo kaklu. Ja moka klepus, uzvāra karstu tēju un zem dvieļa ieelpo karstus tvaikus.

Ogu sīrups

Nomazgātus un attīrītus melnā plūškoka ogu ķekarus aplej ar karstu ūdeni, kuram uz litru pievienotas 2,5 ēdamkarotes citrona sulas. Izkāš, pieber cukuru attiecībā 1:1 un uzkarsē līdz +90 °C. Sagatavoto sulu ar attiecīgo cukura daudzumu vāra katlā. Ar karoti nepārtraukti maisa, kamēr viss cukurs izšķīdis. Nosmeļ putas. Vārīšanas ilgumu nosaka pēc cukura daudzuma – jo vairāk cukura, jo mazāk sīrups jāvāra. Parasti vāra 5–10 minūtes. Ilgāk par 10 minūtēm nav ieteicams, jo tad samazinās sulas īpašības un vērtība. Turklāt ar 5–10 minūtēm ir pietiekami, lai sīrups labi uzglabātos bez pasterizēšanas.

Lai uzlabotu plūškoka sīrupa garšu, pievieno citronu sulu.

Karstu sīrupu pilda traukos. Pievieno tējām – veselības uzlabošanai.

Kaltētu ogu uzlējums
• 20 g kaltētu ogu
• 250 ml ūdens

Melnā plūškoka ogas uz 8–10 minūtēm iemērc aukstā ūdenī, tad ogas uzvāra un aptuveni 15 minūtes patur karstumā (uz plīts malas vai karstumā). Izdzer dienas laikā.

Palīdz, ja ir problēmas ar nierēm.

Ziedu sīrups
• 25 plūškoka ziedu čemuri
• 1 kg cukura
• 2 citroni
• 1 l ūdens

Traukā saliek melnā plūškoka ziedu kopas, kas norautas no resnākajiem kātiņiem. Pārlej ar svaigi spiestu citronu sulu un smalki sarīvētu citronu miziņu. Katlā ieber cukuru, pielej ūdeni un karsē, līdz cukurs izkusis, bet nepieļauj ūdens vārīšanos. Noņem katlu no uguns, pievieno tam bļodiņas saturu ar ziediem, samaisa ar karoti visas sastāvdaļas, uzliek katlam vāku un ļauj visam ievilkties 2–3 dienas. Pēc tam caur marli vai sietu nokāš sīrupu un iepilda izkarsētās pudelēs vai burkās. Sīrupu uzglabā ledusskapī.

To dzer, atšķaidītu ar ūdeni, var pievienot citrona šķēlīti. Sīrups labi garšos pie pankūkām, var izmantot krēmiem un saldajām mērcēm.

Ievārījums
• 1 kg plūškoka ogu
• 1,2 kg cukura
• 0,3 l ūdens

Melnā plūškoka ogas diennakti mērcē aukstā ūdenī, lai daļēji izšķīstu miecvielas. Pēc mērcēšanas 10–15 minūtes blanšē karstā ūdenī. Tad liek cukura sīrupā un lēni vāra, kamēr ievārījums gatavs. Karstu sapilda traukos un noslēdz.

Plūškoka ogu sula

Melnā plūškoka ogas ievāc pilnībā gatavas, kad tajās visvairāk sulas. Lai samazinātu rūgtumu, pirms sulas izspiešanas ogas sasaldē vai blanšē. Pēc blanšēšanas liek tvaicējamā katlā un spiež sulu. Pilda pudelēs un hermētiski noslēdz.

Ļoti iedarbīgs līdzeklis saaukstēšanās reizē; aktīvi veicina organisma vielmaiņu; labvēlīgi ietekmē gremošanu un nieru darbību. Lieto kā profilakses līdzekli pret prostatu un ļaundabīgiem audzējiem, bet nav ieteicams lietot grūtniecēm.

Kā pagatavot zivi?

Kā pagatavot zivi?

Ļoti daudzi gardēži ir iecienījuši zivs ēdienus. Šajā rakstā uzzināsiet, kā pagatavot zivs ēdienus ātri, garšīgi un bez liekām raizēm.

Zivju vērtīgās īpašības

Zivis ir bagātas ar vitamīniem un dažādiem mūsu organismam nepieciešamiem mikroelemntiem. Piemēram, zivju sastāvā ir A, D, G, kā arī B grupas vitamīni, tai skaitā arī B12. No vērrtīgākajiem mikroelemntiem var minēt fosfora, kalcija, magnija, dzelzs un kālija savienojumus. Tāpat zivju gaļā it jods, varš, cinks, mangāns u.c. vērtīgas vielas, kas nodrošina normālu cilvēka organisma darbību.

Tāpēc zivis vēlams iekļaut savā ēdienkartē ne mazāk kā divas reizes nedēļā. Sevišķi nepieciešama zivs gaļa ir mūsu sirds un asinsvadu sistēmai- tā pasargā no saslimšanas ar sirds slimībām, infarkta un insulta. Un tas viss tikai pateicoties īpašajai eļļai, ko mēs dēvējam par Omega 3. Tā pasargā no sabiezējumu veidošanās asinsvados, kā arī pazemina asinsspiedienu. Omega 3 sastopama visās zivīs, taču sevišķi bagāti ar to ir laši, tuncis, skumbrija, siļķes, foreles un mencas.

Tā kā zivīs ir liels daudzums kalcija, tās ir neaizstājams palīgs mūsu kaulu sistēmai. Tāpat kalcijs veicina normālu asins recēšanu, uzlabo sirds un nervu sistēmas darbību.

Jūras zivis ir bagātas ar jodu, bet jods nepieciešams cilvēka normālai vielmaiņai. Piemēram, mencā joda ir par 800 – 2440 reizes vairāk, nekā liellopa gaļā.

Savukārt dzelzs, ko sarur zivs gaļa, nepieciešama elpošanai un asinsradei. Dzelzs trūkums organismā var izraisīt mazasinību.

Zivis ir neaizstājams produkts grūtniecēm, diabēta un astmas slimniekiem

Zivs ir jāgatavo uz lēnas uguns

Ja jūs virtuvē jūtat zivs aromātu, tas nozīmē, ka to gatavojiet vai nu pārāk ilgi, vai arī pārāk ātri.

Zivi nevajag vārīt, ja grib saglabāt garšu buķeti

Labākie varianti, kā gatavošanas procesā saglabāt zivs garšas buķeti, ir to grilēt, cept cepeškrāsnī, tvaicēt, sautēt mērcē vai buljonā, vai cept nelielā tauku daudzumā. Aizmirstiet par vārīšanu, ja vēlaties nobaudīt patiešām gardu zivi.

Pārcepta zivs kļūst pārāk trekna

Pirms gatavošanas zivi sālīt nedrīkst – rezultātā tā zaudē sulu un kļūst negaršīga. 30 min pirms gatavošanas paturiet zivi marinādē un apslakiet ar citrona sulu.

Zivi nevajag gatavot pārāk ilgi

Dažu sugu zivis gatavošanas procesā zaudē to gaļai raksturīgo caurspīdīgumu un gaļa paliek balta (butes, pikša, menca). Lai pārliecinātos par to, ka zivs ir gatava, ar naža galu pārduriet pašu biezāko vietu. Zivs ir gatava, ja gaļas šķiedras viegli atdalās viena no otras. Ja gatavošanas process ir pārāk ilgs, zivs izmirkst un rodas nepatīkams aromāts.

Sausas zivs garšu var uzlabot

Sausas zivs garša uzlabosies, pateicoties zirņu, pētersīļu, sēņu, siera, zaļo pupiņu, sīpolu piedevām, kā arī piena un tomātu mērcēm.

Pareizās garšvielas treknām zivīm

Treknai zivij (siļķe, skumbrija, lasis) iesakām lietot garšvielas uz skābu augļu bāzes, piemēram, citronu vai ērkšķogas.

Ēdienu gatavošanas secība – zivi pēdējo

Dārzeņu garnējumu un salātus labāk pagatavojiet jau iepriekš, lai zivi jūs varētu celt galdā tiklīdz tā būs gatava. Ja centīsieties saglabāt zivi siltu, tā kļūs bezgaršīga. Ja tomēr jūs nepaspējāt sagatavot garnējumu vai salātus, bet zivs jau ir gatava, tad noņemiet to no uguns un aplejiet ar mērci. Pirms pasniegšanas uzsildiet.

Māciet bērnus ēst zivis un uzmanīgi pārbaudiet, vai tur nav asaku

Pirms dodat zivi bērnam, rūpīgi pārbaudiet vai tur nav palikušas asakas. Vienu reizi aizrijoties ar zivs asaku, bērns uz visu dzīvi var atteikties no zivs ēdieniem un izjust nepatiku pret šo vērtīgo produktu. Pat daudzi pieaugušie, baidoties aizrīties ar zivs asaku, ne reizi dzīvē nav ēduši zivi. Iemāciet bērnu vienmēr pārbaudīt zivi, kuru tam pasniedz, un atrast asakas.

Zivs jāsagriež pareizi

Vārīšanai izmanto veselu zivi un zivs gabalus ar asakām vai bez, ar ādu vai bez ādas. Zivi gabalos jāgriež šķērsām gaļas šķiedrām, pie tam, nazis jātur taisnā leņķī pret zivi. Katram gabaliņam ādu iegriež 2 – 3 vietās, lai termiskās apstrādes laikā zivs nemainītu savu formu.

Kā sagatavot zivi steikam

Cepšanai izmanto veselu zivi, zivs gabalus, steika gabalus, gabalus ar vai bez asakām, ar ādu vai bez ādas. Steika gabalus griež, turot nazi taisnā leņķī pret zivi, fileju ar sānu asakām vai bez asakām griež, turot nazi 30 grādu leņķī pret zivi, rezultātā iegūstot platus plakanus gabalus.

Panēšanas knifiņi

Lai cepšanas laikā zivs nezaudētu daudz sulas un vērtīgās barības vielas un, lai iegūtu kraukšķīgu garoziņu, zivi panē. Respektīvi, zivi apviļā miltos, rīvmaizē, sezama sēkliņās vai olā, vai kādā citā panējumā pēc jūsu izvēles, un atkarībā no tālākā gatavošanas procesa.

Receptes

  • Cepeškrāsnī cepta zivs ar siera micīti

Sastāvdaļas: 500 g zivs filejas (tilapija, pangasija, asaris), 50 g cieta siera, 2 ēdamkarotes krējuma, 1/4 citrona, sāls un pipari.

Pagatavošana.

Citronu nomazgā un uz smalkas rīves norīvē miziņu. Sieru sarīvē uz rupjas rīves.

Atlaidinātu zivi pārkaisa ar sāli un pipariem no abām pusēm, liek ietaukotā cepamajā traukā.

Pārkaisa ar sarīvēto citrona miziņu un nedaudz uzspiež citrona sulu.

Pārsmērē virspusi ar skābo krējumu. Pārkaisa ar rīvēto sieru.

Cep 180 grādus karstā cepeškrāsnī 20–25 minūtes.

  • Apburtā līdaka

Sastāvdaļas: līdaka,apmēram  2-3 kg, neliela galviņa puķkāposta, 3 sarkanās paprikas, 3 dzeltenās paprikas, 3 lieli burkāni, 3 lieli sīpoli, 2 puravi, neliela “ābolu” selerijas sakne, 200 gr sarīvēts siers, paciņa sviesta, dilles, pētersīļi, selerjas apmēram 200 gr, pipari, sāls un citas garšvielas pēc gaumes izjūtas.

Pagatavošana

Līdakai atdala galvu, spuras, asti( var vārīt zupiņu) un nogriež fileju, apkaisa ar sāli, pipariem un citām sausajām garšvielām.

Cepamā traukā ieklāj folija papīru, uzloka maliņas uz augšu. Uz folijas liek kārtām kubiņos sagrieztus dārzeņus un zaļumus, kā arī nelielus sviesta gabaliņus. Virsū dārzeņiem liek  vienu filejas pusi un atkal visu pārklāj ar dārzeņiem, papildus kā pēdējo uzberot virsū daļu no  rīvētā siera. Tad atkal liek virsū otru filejas daļu un sakapātos dārzeņus, kā arī visu atlikušo sviestu un rīvēto sieru.

Kad ir smuki izveidots šāds kārtojums, to cieši ietin folija papīrā un liek 180-200 grādu sakarsētā cepeškrāsnī apmēram uz 40. minūtēm. Labi garšo kopā ar zaļo lapu salātiem, alus grauzdiņiem  alu.

Kā iekārtot kaķim interesantu dzīvokli?

Kā iekārtot kaķim interesantu dzīvokli?

Kaķi ir tie mājdzīvnieki, kas bieži vien visu dzīvi pavada iekštelpās, nedodoties pastaigās un baidoties no ārpasaulē notiekošā. Lai uzlabotu sava mīluļa veselību, padarītu viņa ikdienu interesantāku, ir dažādi ieteikumi, kā papildināt un uzlabot savu mājokli. Šajā rakstā uzzināsiet, kā vizuāli izdaiļot savu dzīvokli, lai tas kļūtu tīkamāks gan cilvēkam, gan kaķim.

Lai gan kaķis zināms, kā vientuļnieks, arī viņam patīk kompānija. Varbūt šis mājdzīvnieks nenes zobos čības un nelec virsū ik reizi, kad saimnieks ienāk pa durvīm, bet tas nenozīmē, ka mincis mazāk priecājas par cilvēka atgriešanos mājās.

Ģimenē, kurā dzīvo kaķis, ar viņu noteikti ir jāspēlējas, vakarā jāpievērš uzmanība un jāsamīļo, ja pat kaķis nav pirmais, kas ielec saimniekam klēpī. Cilvēki ir dažādi, tāpat arī kaķi, tomēr siltums un mīlestība nepieciešama katrai laimīgai dzīvai būtnei.

Tā var būt vienkārša mīļošana, skatoties vakara ziņas vai aprunāšanās, gatavojot vakariņas pārējiem mājas iemītniekiem. Kaķis priecāsies par jebkādu uzmanību.

Iekārto dažādus kāpšļus un plauktiņus

Kaķiem, kas dzīvo iekštelpās nepieciešamas kustības, kas uzlabos gan veselību, gan izklaidēs dzīvnieku. Pat, ja ir iegādā kaķu māja vai arī, ja tādai dzīvoklī nav vietas, var atrast citu risinājumu, kā mazu telpu padarīt dzīvniekam saistošu un interesantu.

Ja bail, ka kaķis, esot mājās viens, var apgāzt skaistas ziedu vāzes, izjaukt kompozīcijas, vai savandīt skaistumkopšanas galdiņu, ieteicams pielikt plauktus, kuri speciāli paredzēti mīlulim. Ja kaķim būs, kur uzlēkt, kāpelēt un sevi izklaidēt, kamēr saimnieks visu dienu strādā, kaķis būs priecīgāks un kustīgāks.

Šādi dzīvniekam attīstīsies muskulatūra, viņš būs kustīgs, kā arī samazināsies aptaukošanās risks.

Iekārto īpašu vietiņu uz palodzes

Tā kā mīlulim nav īpaši daudz nodarbju, ar ko sevi izklaidēt, kamēr saimnieks no deviņiem līdz pieciem strādā, pavisam vienkāršs veids, kā ”izkrāsot” kaķa ikdienu, ir iekārtot viņam īpašu skatu vietiņu uz palodzes.

Minkas ir ziņkārīgi un viņiem patīk būt lietas kursā par visu notiekošo. Pat, ja kaķis nekad nav bijis ārā, baidās doties pastaigā vai viņam vienkārši tas nepatīk, nenozīmē, ka nepastāv interese par ārpasaulē notiekošo.

Dzīvokļos dzīvojoša kaķa, kurš nevar iziet pagalmā paspēlēties, saimniekam ieteicams savam mīlulim iekārtot uz palodzes vietu, kur ziņkārīgajam junkuram novērot citu ikdienas gaitas.

Ja palodzes ir šauras – kaķim tur īsti nav vietiņas, var padomāt par kādu plauktu, kas būtu netālu no loga, uz kura uzlecot, ziņkārīgais dzīvnieks varētu pārredzēt pagalmu. Šo noteikti novērtēs ikviens dzīvokļa runcis.

Ieteikums saimniekam: ja aiz loga nekas īpaši interesants nemēdz notikt, aiz loga vai pagalmā var ierīkot putnu barotavu, kas palīdzēs spārnotajiem pilsētas iedzīvotājiem, kā arī ikdienā priecēs kaķēnu, kurš varēs vērot citu dzīvo radību ikdienas gaitas.

Iekārto neierastu gultasvietu

Grozi, atvērtas atvilktnes, kartona kastes, skapji, plaukti, kur tik kaķis nemēdz ielīst un doties diendusā. Neviens nav teicis, ka dzīvniekam jābūt tikai vienai gultiņai, īpaši kaķim, kas ne vienmēr padodas saimnieka nodomiem un guļ tikai tam paredzētā vietā. Mincim pieder viss dzīvoklis, viņš ir tā saimnieks, tādēļ var gulēt gan cilvēka mīļākajā atpūtas krēslā, gan uz dīvāna malas vai galda.

Mincis noteikti novērtēs, ja saimnieks būs izveidojis dažādas gultas vietiņas, kurās dienas laikā atpūsties. Arī pirmajai un vienīgajai gultai nav jābūt veikalā pirktam speciālam kaķu spilventiņam.

Izdaiļojot savu istabu, saimnieks var mājīgi iekārtot vecu čemodānu, bēniņos atrastu ābolu grozu vai citu objektu, kas varētu kalpot par neikdienišķu kaķa gultiņu.

Bieži vien pats junkurs izvēlas vietu, kur viņam vislabāk patīk gulēt, tāpēc, ja virtuvē stāv gultiņa, bet kaķis vienmēr mēdz ielīst skapja apakšējā plauktiņā, varbūt jāapsver ideja tur ierīkot interesantu guļvietu.

Atbrīvo māju no kaķim toksiskiem augiem

Kaķa īpašniekam jāzina, kādi telpaugi un ziedi runcim var nepatikt vai kaitēt viņa veselībai. Kaķim bieži vien patīk daudzus no augiem arī pagaršot, bet ne visus drīkst. Piemēram, alveja, vairākums liliju, papardes un efejas mājās, kurās dzīvo kaķis, nebūtu ieteicams audzēt.

Ir daudz un dažādi augi, kas izdaiļo mājokli un patīk kā kaķim, tā saimniekam, piemēram, gumijkoks, nefrolēpe un, protams, kaķumētra. Šiem dzīvniekiem patīk arī dažādas palmas, kas rada džungļu sajūtu.

Ierīko mājiņu dārzā

Ja kaķis ikdienā mitinās dzīvoklī un nelabprāt dodas pastaigās, ja saimniekam ir dārzs vai dārza māja laukos, viens veids, kā kaķim nodrošināt svaigu gaisu tam piemērotākā veidā, ir uzcelt āra mājiņu.

Šādu mājiņu ir viegli uzbūvēt, process neprasa daudz līdzekļu un laika. Tajā var ierīkot gultiņu, tualeti, kāpšļus, uz kuriem pakāpjoties, kaķis var pārredzēt plašāku apkārtni.

Māja ir noslēgta, līdz ar to kaķis nevar izmukt, viņam neviens nevar uzbrukt, bet dzīvnieks atrodas svaigā gaisā, viņam ir interesanti, jo pāri lido putni, kaimiņu sētā rej suns un gar žoga malu ložņā kaimiņu runči.

Nopērc īpašu ūdens trauciņu

Lai gan visiem zināms, ka ūdens noteikti nav kaķa stihija, tas, ka daudziem nepatīk peldēt, nenozīmē, ka dažādas ūdens strūklaku un trauciņu konstrukcijas nerada tiem prieku un neizklaidē dzīvnieku.

Protams, dekoratīvu strūklaku reti kurš savā mājoklī var vai vēlas ierīkot, bet veikalos nopērkami dažādi neikdienišķi ūdens trauki, kurus viegli iespējams pārvietot, tajos dažādos variantos tek ūdens un tie pilda arī visvienkāršāko ūdens trauka funkciju.

Šāda praktiska rotaļlieta noteikti izklaidēs kaķēnu, gādās par to, lai viņam vienmēr būtu nepieciešamais ūdens un neprasīs no saimnieka pārlieku lielus izdevumus vai remontdarbus, jo trauciņi ir pārvietojami.

Ierīko nagu asināmo interjera dizaina elementu

Visi kaķu saimnieki bezgala mīl savus mīluļus, tomēr nejaukā, bet neizbēgami nepieciešamā nagu asināšana dažu labu var novest līdz izmisumam. Saskrāpētas ir galda, krēslu kājas un sabojāts arī ādas dīvāns.

Veikalos, protams, nopērkami dažādi gan atsevišķi, gan kopā ar mājiņām un kāpšļiem ierīkoti nagu asināmie statīvi, tomēr ne katram mīlulim tie patīk. Ja kaķis ignorē veikala rotaļlietas un turpina atstāt skrāpējumus uz galda kājām, iespējams ierīkot citus dabīgo materiālu nagu asināmos.

Varbūt kāds dekoratīvs bluķis, uz kura novietot puķi, nebēdnim var kalpot arī kā nagu asināmais. Vēl šādi var izmantot jūrmalā atrastu lielāku zaru, kura galos sakārti dekori, bet stumbrs izmantojams asajiem nadziņiem.

Šādi un līdzīgi nagu asināšanas dekori no dabīga materiāla izdaiļos mājokli un, iespējams, patiks kaķiem, kuri labprātāk asina nagus pret dabīgu materiālu, piemēram, koku.

Izveido noslēgtu kaķu kasti

Ne saimniekam, ne ciemiņiem nav patīkami, ja mājā, kurā dzīvo runcis, kaut kur istabas vai tualetes stūrī stāv kaķa kaste, īpaši tad, ja ik dienas tā netiek iztīrīta. Kuram gan ir laiks katru dienu to darīt. Bet kā cīnīties ar netīkamo aromātu, skatu un padarīt savu mājokli tīrāku, izpatīkot arī kaķim?

Veikalos nopērkami dažādas kaķu kastes, kas veidotas kā mājiņas, bet arī tajās, kad kaķis kašņājas pa smiltiņām, tās tiek izspārdītas ārpus tualetes.

Ja izmēģinātas slēgtās kaķu kastītes, bet tik un tā problēma nav atrisināta, ja dzīvokļa interjers to atļauj, kaķa kastīti var iekārtot kādā apakšējā skapītī.

Ja tualetē ir šāds skapītis, kurā nekas cits netiek glabāts, tur var ielikt kaķa kastīti, izgriezt kaķim paredzētu ieeju, ja ir prasmes, uztaisīt pat aizveramas durtiņas, kas aizturētu nepatīkamo aromātu, tādējādi kaķim ir sava nepieciešamā vientulība, bet saimnieks un ciemiņš neredz neko lieku.

Nesmēķē!

Tavam mājoklim jākļūst par nesmēķētāju zonu, jo tas ir vitāli svarīgi gan tavai, gan tava kaķa veselībai. Pētījumi pierādījuši, ka piesmēķētā telpā kaķis jūtas kā kanārijputniņš ogļraktuvēs. Ja viņam piemetīsies ļaundabīgs audzējs, tas tikai pierādīs, ka tu un tavs mīlulis mītat veselībai nelabvēlīgā vidē. Cigarešu dūmi ir īsti slepkavas, tie satur aptuveni 3000 kaitīgu vielu, kas var kļūt par vēža izraisītāju. Esi uzmanīgs, negandē veselību ne sev, ne pārējiem ģimenes locekļiem, tostarp arī mājdzīvniekiem.

Pārbaudi logu un palodzes

Pārliecinies, ka logu stikli nav ieplaisājuši, ap rāmjiem nekur nav manāmas ierūsējušas naglas, skrūves vai citi asumi, arī eņģes ir kārtībā un nav atlīmējies logu blīvējums. Ja tavs kaķis mēdz sēdēt pie loga un to izmanto, lai tiktu uz pagalmu, tad stikla šķembas un dažādi asumi var viņu viegli savainot. Turklāt kaķēni 2–3 mēnešu vecumā tāpat kā mazi bērni mēdz nogaršot visu, kas pagadās viņu ceļā, tāpēc atlīmējies logu blīvējuma materiāls viņiem var būt īpaši kaitīgs.

Iekārto kaķim solāriju.

Saules gaisma un siltums kaķi gan sasilda, gan nomierina. Protams, tas nenozīmē, ka tev vasaras svelmē jāatstāj kaķis uz sakarsētās terases. Parūpējies, lai kaķim un arī tev dzīvoklī būtu iekārtota kāda saulaina vietiņa, kur jūs abi varētu atpūsties. Tu pat nenojaut, cik ļoti kaķim patīk gozēties saulītē! Ja dzīvoklis ir ēnains un saule tajā iespīd reti, parūpējies, lai kaut kas aizstātu tās radīto siltumu. Kaķis var sildīties pie norobežota kamīna, centrālapkures radiatoriem vai uz kaķu tik iecienītā siltā krāsns mūrīša.

Nelieto ķimikālijas pret insektiem

Neiegādājies un nelieto dažādus pretinsektu līdzekļus, ja neesi pārliecināts, ka to sastāvdaļas nav kaitīgas mājdzīvniekiem. Daži pretinsektu līdzekļi satur ļoti bīstamas vielas, kuras nemanot var absorbēties gan mūsu, gan dzīvnieku organismā un krāties gadiem ilgi, līdz izraisa nopietnu saslimšanu. Ja vēlies atbrīvoties no insektiem, vislabāk izmantot žāvētas tabakas lapas, borskābi, dažādas eļļas, kas iegūtas no dabiskiem materiāliem, piemēram, neļķu eļļa.

Priekšmeti, ko labāk kaķim nenogaršot

Birstošs apmetums, atlīmējušās sienas tapetes, nolupusi grīdas krāsa – kaķis to visu var censties pagaršot, jo reizēm viņi mēdz pastrādāt patiesi neiedomājamas lietas. Daži kaķi mēģina ar zobiem paskrubināt arī elektrības vadus un kabeļus. Ja kaķis vēl ir arī hronisks vilnas zelētājs, tev jābūt divkārši uzmanīgam, jo, apēdot kaut vai tapetes driskas, tam var rasties nopietni veselības traucējumi.

Izvairies lietot gaisa atsvaidzinātājus

Gaisa atsvaidzinātāji tavā mājoklī var radīt patīkamu aromātu, taču kaķim tas var nepatikt. Dzīvnieks var sāk šķaudīt un klepot, viņam var tecēt deguns un pat rasties pirmās astmas pazīmes. Kaķi ir ļoti jutīgi pret smaržām. Tās var izraisīt gan elpošanas ceļu saslimšanas, gan dažādas alerģijas. Ja tomēr vēlies aromatizēt telpās gaisu, izmanto apelsīnu miziņas, žāvētus ziedus, sandalkoku u. tml. dabiskus un nekaitīgus materiālus.

Ierīko kaķim draudzīgas durvis.

Ar tādām saprotam durvis, kuras projektētas tā, lai kaķis pa tām varētu viegli ienākt un iziet. Smagas durvis, kas viegli mēdz aizcirsties, dzīvnieku var savainot. Konsultējies ar arhitektiem vai galdniekiem, kādas durvis būtu mājdzīvniekiem piemērotākas. Mūsdienās taču ir tik dažādi risinājumi durvju vērtnēm, eņģēm un citām to sastāvdaļām.

Neaizmirsti uzkopt mājokli

Tīrot māju, kurā mīt kaķis, neaizmirsti izmantot putekļsūcēju. It kā pašsaprotama lieta, taču atceries par telpu uzkopšanas regularitāti. Tas patiešām ir apbrīnojami, cik ātri tajās uzrodas netīrumi un putekļi.

Automašīnas dabiskais nolietojums un veidi kā to uzlabot

Automašīnas dabiskais nolietojums un veidi kā to uzlabot

Automašīnai tās lietošanas laikā parādās daudz vizuālu defektu, kas ir saistīti ar vairākiem faktoriem, kā piemēram:

1) Mazgāšana automazgātuvēs ar automātiskajām birstēm

Kā zināms šādas birstes skrāpē automašīnas virsbūvi un nespēj saudzīgi nomazgāt to. Iedomāsimies situāciju, ka automašīnas virsbūve pirms mazgāšanas ir pārklāta ar lielu daudzumu sāls, smiltīm un dubļiem. Ja viss šis liekais slānis netiek nomazgāts ar aktīvo priekš mazgātāju un lielu daudzuma ūdens, tad rezultātā automātiskās birstes iznēsās šīs smiltis pa visu automašīnu. Automašīnas virsbūves laka ir salīdzinoši mīksta un jebkurš lieks pieskāriens tai var atstāt nospiedumus un iegriezumus.

2) Līdzīga veidā virsbūve tiek bojāta rokas automazgātuvēs, kurās lieto zemas kvalitātes švammes un mazgā automašīnu bez divu spaiņu metodes. Lai mazinātu smilšu nokļūšanu uz virsbūves mazgāšanas laikā, ir nepieciešams švammi attīrīt no smiltīm un netīrumiem, izskalojot to otrā tīrajā spainī. Arī automašīnas žāvēšanai nepieciešams dvielis, kas ir speciāli tam paredzēts un ir ļoti mīksts. Auto žāvēšanu veikt ar papīra salvetēm ir kategoriski aizliegts. Arī zamša lupatas var nodarīt kaitējumu.

3) Kā nākamais svarīgais punkts ir sniega un ledus tīrīšana no automašīnas virsbūves. Ļoti bieži virsbūves tiek saskrāpētas mēģinot nokasīt ledu un sniegu līdz pēdējam no jumta, dzinēja pārsega un visas virsbūves. Rezultātā, virsbūves krāsa un laka var tikt neatgriezeniski sabojāta un savilktas dziļas švīkas, kas rodas no asiem slotiņas sariem, plastmasas un gumijas skrāpējamiem. Tā darīt nav pareizi. Pareizi ir notīrīt tikai sniega augšējo segumu un atstāt apakšējo slāni neskartu. Apakšējais slānis nokusīs pats, vai tiks nopūsts ar vēju.

4) Kā nākamais ir defekti, kas rodas auto stāvvietās, brīžos, kad citi autovadītāji bezatbildīgi noliek savas automašīnas ļoti tuvu un verot vaļā durvis atsit tās pret blakus stāvošo transporta līdzekli. No šādiem atsitumiem rodas dažādi defekti lakā un krāsojumā, kurus pēc tam ir nepieciešams pulēt, vai vienīgais veids, kā likvidēt defektu, pārkrāsojot detaļu. Bieži arī citas automašīnas aizķer ar bamperiem, automašīnas sāniem un tad iespējamie defekti ir daudz apjomīgāki un lielāki.

5) Vēl viens ļoti svarīgs punkts ir automašīnas īpašnieka paša rūpes par auto virsbūvi, taču ir jāņem vērā fakts, ka ir ļoti jāpievērš uzmanība atbilstošas kopšanas ķīmijas izvēlei, kas nenodarīs kaitējumu automašīnas plastmasām, stikliem, gumijai un lakojumam. Bez tam, ja Jūs paņemsiet zemākās kvalitātes mikro šķiedras dvieli vai parastu lupatu un sāksiet berzt jebkādu vasku uz automašīnas virsbūves, tad rezultātā šāda veidā beržot Jūs tikai vēl vairāk saskrāpēsiet virsbūvi. Kā jau iepriekš rakstījām, tad laka ir ļoti jūtīga pret dažāda veida pieskārieniem un skrāpējumiem.

Ir jāpiebilst arī ka lielveikalos nopērkamie vaski ir zemas kvalitātes un to noturīgums ir pāris nedēļas un tas nomazgāsies ļoti ātri, tieši tāpēc ir ari radīti keramiskie pārklājumi, kuru noturība ir vairāk par gadu, atkarībā no uzklāto slāņu skaita.

6) Pie dabiskā nolietojuma noteikti var pieskaitīt arī ārējo faktoru iedarbību, piemēram saules UV starojums, kā rezultātā virsbūves krāsa var izbalēt, it sevišķi komerctransportam, vai vecāka gada ražojuma automašīnām, kuras ir krāsotas ar akrilu. Virsbūvei arī vizuālo iespaidu negatīvā veidā atstāj asfalta daļiņas un bitums, kas atdalās no ceļa asfaltētās daļas un pielīp automašīnas virsbūvei, diskiem, plastmasas detaļām. Bituma noņemšanai ir paredzēta speciāla ķīmija. Svarīgi ir arī attīrīt virsbūvi no dažādiem reaģentiem, eļļām, kaļķa pārpalikumiem, skābā lietus nogulsnēm, kā arī putnu izkārnījumiem, koku sveķiem un ziedputekšņiem. Viena no visvairāk neredzamām lietām ir dzelzs un rūsas putekļi, kas nonāk no bremžu uzlikām un bremžu diskiem uz šosējam, citu automašīnu virsbūvēm un apkārtējo vidi. Šīs metāla putekļu daļiņas nav redzamas un saskatāmas ar aci, bet var mēģināt sataustīt uz tausti, kā arī ir speciāli paņēmieni un attīrīšanas ķīmija, kas neitralizē dzelzs putekļus. Pārsvarā gadījumu šai ķīmijai iedarbojoties parādās sarkana krāsa, tas nozīmē, ka reakcija ir sākusies. Ļoti bieži tiek izmantoti lieto disku tīrīšanas līdzekļi, kas ir abrazīvi un nav saudzējoši priekš krāsas lakas. Rezultātā tas var radīt krāsas un lakas defektus vai noēst krāsu pilnībā. Tā darīt nedrīkst. Savlaicīgi arī nepieciešams attīrīt virsbūvi no putnu izkārnījumiem, pretējā gadījumā tie var saēst automašīnas laku un krāsu. Bieži vien ielās var redzēt automašīnas, kurām ir jau izēsti pleķi automašīnas krāsojumā. Tas rodas dēļ fakta, ka laicīgi netiek noņemti putnu izkārnījumi. Ja Baltijas kaija apēd dzelzs naglu, nagla 2 nedēļu laikā pārstrādājas kunģī un tiek izvadīta no organisma jau šķidrā veidā.

7) Ikdienā ir vērts aizdomāties arī par labas kvalitātes logu šķidruma lietošanu, kas nebojā gumijas slotiņas, plastmasas detaļas, kā arī nekaitē polikarbonāta priekšējiem lukturiem, kas no rūpnīcas ir jau pārklāti ar UV pārklājumu. Ja šie lukturi ir ksenona un tiem ir luktura apmazgātāji, tad pastāv liels risks sabojāt lukturu stiklus, lietojot zemas kvalitātes mazgāšanas šķidrumu, kurš tiek smidzināts arī uz lukturiem. Jebkura kvalitatīva ķīmija maksā dārgāk, nekā zemas kvalitātes produkcija.

8) Nozīmīga lieta auto apkopē ir arī braukšanas paradumi un ikdienas lietošana. Piemēram, vai Jūs daudz brauciet pa grants ceļiem, cik daudz akmeņi var lidot pa automašīnas virsbūvi, ka arī vai no tā cieš automašīnas priekšējie lukturi? Ņemot vērā, ka automašīnas lukturi ir kā acis, tad ja lukturi ir sliktā stāvoklī, būs slikti redzams arī ceļš. Slikta ceļa redzamība apdraud satiksmes drošību. Diennakts tumšajā laikā lukturiem ir jāspīd gaiši, lai pietiekošā apmēra izgaismotu ceļu un vadītājs redzētu gan ceļu, gan ceļa nomali, sadalošo līniju, bedres, meža zvērus, citus transporta līdzekļus un kājām gājējus. Redzamība sliktos laika apstākļos pasliktinās, kā piemēram intensīva lietus, vai sniegputeņa laikā. Saules izstaroto UV staru iedarbības rezultātā lukturu aizsargpārklājums nolietojas, lukturi sāk dzeltēt, slānis sadalīties un sprēgāt. Vienīgais veids, kā atrisināt situāciju nemainot pašu lukturi uz jaunu, ir lukturu pulēšana. Lai pasargātu nopulētos lukturus no tālākās vides iedarbības ir nepieciešams tos pasargāt. Kā viens no veidiem ir keramiskais pārklājums, ko var uzklāt vairākos slāņos, taču keramiskam pārklājumam nav stipras mehāniskās aizsardzības. Kā oltra alternatīva ir lukturu aplīmēšana ar aizsardzības plēvi. Aizsardzības plēve pasargās pret virspusējiem skrāpējumiem, UV stariem, dažādiem reaģentiem un ķīmijām, kā arī sāli, ūdeni, skābā lietus. Ja uz luktura plēves parādīsies kāds skrāpējums, no tā varēs ātri atbrīvoties uzlejot karstu ūdeni vai pasildot ar fēnu. Švīka pazudīs. Šai plēvei ir spēja sevi salabot.

Mūsdienās ir pieejami ļoti daudz veidu kā uzlabot automašīnas salona un ārpuses izskatu, kā pasargātu virsbūvi no apkārtējās vides iedarbības un kā paildzināt auto kalpošanas mūžu. Rūpējoties par savu automašīnu, Jūs ilgāk saglabājiet tā vērtību un radiet sev prieku par auto perfekto stāvokli.

Pelēkie zirņi – ne tikai svētku laikam

Pelēkie zirņi – ne tikai svētku laikam

Pelēkie zirņi ir viens no ēdieniem, ko Latvijā ierasts ēst Ziemassvētkos un gadumijā. Šajā laikā zirņu ēšanu saista ar dažādām tradīcijām un ticējumiem, piemēram, tiek uzskatīts, ka to notiesāšana nākamajā gadā atnesīs naudu, veselību un pasargās no asarām. Lai arī saujiņa zirņu diez vai spēs atnest milzu bagātības, zināma daļa patiesības šajos ticējumos ir, jo veselībai pelēkie zirņi patiešām nāks par labu. Kāpēc tos vajadzētu ēst ne vien svētkos, bet arī ikdienā – par to uzzināsiet šajā rakstā.

Latviešu tradicionālais ēdiens – pelēkie zirņi – ir veselīgs un uzturvielām bagāts produkts, kas satur daudz šķiedrvielu un olbaltumvielu. Tāpat tajos ir daudz vitamīnu, īpaši B1. Zirņos ir arī daudz antioksidantu un vielu, kam piemīt pretiekaisuma iedarbība.Tas ir unikāls, mūsu valstij raksturīgs produkts. Jāpiebilst, ka pelēko zirņu šķirne “Retrija” pat ir iekļauta Eiropas Savienības Nacionālo produktu reģistrā. Zirņu kvalitatīvās īpašības nodrošina tieši Latvijas augsnes un klimatiskie apstākļi. Svarīgas ir gadiem izstrādātās prasmes šī kultūrauga audzēšanā un ievākšanā, lai nodrošinātu gan kopražas pieaugumu, gan produkta kvalitāti. 

Pelēkie zirņi, tāpat kā jebkuri citi pākšaugi, ir piemērots produkts cilvēkiem, kas vēlas atbrīvoties no liekajiem kilogramiem un uzturēt sevi formā. Tajos esošās olbaltumvielas, šķiedrvielas un saliktie ogļhidrāti rada sāta sajūtu uz ilgāku laiku, palīdzot izvairīties no nevajadzīgu kaloriju uzņemšanas. Tāpat pākšaugos esošās šķiedrvielas mazina aizcietējumus, palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs, kā arī samazināt holesterīna līmeni. Šīs īpašības piemīt dažādiem pākšaugiem, ne tikai pelēkajiem zirņiem. Pākšaugi ir vērtīgs dzelzs avots. Tāpat tajos ir varš, magnijs, mangāns cinks un fosfors.

Lai zirņi lieliski garšotu un tos ar lepnumu varētu likt svētku galdā, nepietiek ar apziņu par to, ka tie ir veselīgi. Zirņi pareizi jāizvāra.

Tas, ka neesi vienkārši izvārītu pelēko zirņu cienītāju vidū, kā arī nemīli tos ēst ar žāvētu gaļu vai speķi, nebūt nenozīmē, ka nevari baudīt šo vērtīgo produktu citos veidos. Piedāvājam iepazīties ar vairākām receptēm, kas ļaus atsvaidzināt svētku mielastu, pasniedzot tos citādāk, nekā ierasts, kā arī pavērs iespējas dažādot ikdienas ēdienkarti un ēst latviešu tradicionālo pākšaugu daudz biežāk, no tā nenogurstot.

Pēcsvētku pelēkie zirņi ar rīsiem un lazdu riekstiem

Latviešu ticējumi vēsta, ka Ziemassvētku vakarā un Jaunajā gadā jāizēd visi pelēkie zirņi, kas ielikti šķīvī, citādi nākamajā gadā birs asaras un nebūs naudas. Tomēr, ja svētku galdā celta tik prāva bļoda zirņu, ka visus gribēdams nevar apēst, tos var likt lietā kādā citā maltītē, piemēram, pievienojot rīsiem. 

Nepieciešamās sastāvdaļas

100 g pelēkie zirņi

100 g rīsi

200 g dažādas sēnes

1 sīpols

1 ķiploka daiviņa

 timiāns

 jūras sāls

 pipari

1 laims

 olīveļļa

30 g Parmezāna siers

30 g lociņi

2 ĒK lazdu rieksti

Uzvāra sālsūdeni un izvāra rīsus. Sagriež sēnes nelielos gabaliņos, bet sīpolus un ķiplokus griež plānās šķēlēs.

Sasilda pannu, uzlej olīveļļu un apcep sīpolus un ķiplokus. Pievieno sēnes un cep līdz zeltaini brūnas. Tad pievieno sāli, piparus un timiānu.

Iejauc sagatavotos rīsus un zirņus, kā arī olīveļļu un laima sulu.

Pasniedz ar rīvētu Parmezāna sieru, sakapātiem lociņiem un apceptiem lazdu riekstiem.

Pelēkie zirņi ar speķi un ceptiem sīpoliem

Pelēkie zirņi ar speķi un ceptiem sīpoliem ir latviešu nacionālās virtuves klasika. Tie ir piemēroti ne tikai, lai tos celtu galdā ikdienā, bet arī latviskos godos.

Nepieciešamās sastāvdaļas

250 ml pelēkie zirņi

500 ml ūdens

1 sīpols

2 žāvētas krūtiņas šķēles

pēc garšas sāls

pēc garšas melnie pipari

Pelēkos zirņus pa nakti liek mērcēties aukstā ūdenī. Nākamajā dienā no zirņiem nolej ūdeni un tos noskalo tekošā ūdenī.

Katlā lej tīru ūdeni, ieber zirņus un vāra apmēram 40-50 minūtes, līdz tie gatavi. Sāli pievieno, kad zirņi gandrīz gatavi. Ik pa laikam noņem putas, kas veidojas, zirņiem vāroties katliņā. Ja ūdens izvārās, tad pievieno papildu vārošu ūdeni.

Kamēr zirņi vārās, sīpolus un žāvētās krūtiņas šķēles smalki sagriež.
Sakarsē pannu bez eļļas un dažas minūtes apcep gaļu, tad pievieno sīpolus. Cep, līdz sīpoli un gaļa kļuvuši zeltaini brūni. Beigās pievieno svaigi maltus melnos piparus.

Gataviem zirņiem nolej ūdeni, tos nokāšot sietā. Tos ieber atpakaļ karstajā katlā, uzliek vāku un ļauj zirņiem 5 minūtes atpūsties.

Pasniedzot uz zirņiem liek karoti ar sacepto gaļu un sīpoliem.

Zirņu zupa ar tomātiem un sīpoliem

Zirņu zupa ar tomātiem, iespējams, nav izplatītākā kombinācija, tomēr reizēm der izmēģināt arī ko jaunu! 

Nepieciešamās sastāvdaļas

½ glāze zirņi

2 gab. nelieli burkāni

1 gab. tomāts

1 gab. mazs sīpols

1 TK sviests

Zirņus iemērc aukstā ūdenī uz 1 stundu.

Burkānus nomizo un sarīvē.

Tomātus sagriež šķēlītēs, sīpolu – gredzenos un liek vārīties kopā ar zirņiem, līdz gatavs.

Pirms pasniegšanas pievieno sviestu.

Zirņu pikas

Ļoti laba recepte, ja kartupeļu vietā gribas izmantot ko citu. Var ēst gan ar salātiem, gan dažādām mērcēm. Ļoti labi garšo vienas pašas ar rūgušpienu, pienu vai paniņām. Sātīgs un tradicionāli gards ēdiens.

Nepieciešamās sastāvdaļas

200 g pelēko zirņu

100 g kartupeļu, nomizoti

60 g žāvēta speķa, sagriezts mazos kubiņos

30 g sīpolu, smalki sasmalcināti

50 g kaņepju sviesta

Sāls

Mērcētus zirņus un nomizotus kartupeļus atsevišķi vāri mīkstus, nokās un divas reizes samal gaļas mašīnā. Samaisi kopā.

Sakarsētā pannā liec cepties sīpolu un speķi, līdz tie gatavi. Pieliec kartupeļu un zirņu masai. Pievieno kaņepju sviestu, sāli un samīci.

Masu sadali gabaliņos un savel pikās. Liec dziļā vai lēzenā traukā.

Trīs zirņu ēdieni Ziemassvētkiem

Ziemassvētki tradicionāli asociējas ar gardu maltīti ģimenes lokā, kad galdā tiek celti dažādi kārumi. 

Zirņu salāti

Nepieciešamās sastāvdaļas:

Pelēkie zirņi – 200 g

Kūpināta gaļa – 100 g

Gurķis (garais) – 1 gab.

Sarkanā paprika – 1 gab.

Sarkanais sīpols – 1 gab.

Mērcei:

Skābais krējums – 200 g

Lociņi – 100 g

Mārrutki – 1 tējk.

Sāls, pipari – pēc garšas

Novāri zirņus.

Papriku, sīpolus, gurķi un kūpināto gaļu sagriez zirņu lieluma kubiciņos, sajauc un pievieno atdzesētus zirņus.

Pagatavo mērci:

Sagriez lokus, sajauc ar skābo krējumu un mārrutkiem.

Pēc garšas pievieno sāli un piparus.

Salātus pārlej ar mērci.

Pelēko zirņu zupa

Nepieciešamās sastāvdaļas:

Žāvētas cūkgaļas ribiņas – 500 g

Pelēkie zirņi – 200 g

Miežu putraimi – 100 g

Sīpols – 1 gab.

Ķiploks – 1 gab.

Burkāns – 1 gab.

Sviests – 2 ēdamk.

Ūdens – 2 l

Lauru lapa – 1 gab.

Sāls, pipari – pēc garšas

 Sagriez sīpolus, ķiplokus un burkānus kubiņos, apcep sviestā.

Ribiņas sadali pa vienai un pievieno dārzeņiem, sautē 3 minūtes.

Pielej dārzeņiem un gaļai ūdeni, sāc vārīt zupu.

Pievieno pelēkos zirņus un vāri līdz zirņi kļūst mīksti.

Pieliec lauru lapu un miežu putraimus un vāri vēl 10 minūtes.

Ja nepieciešams, pieber sāli un piparus.

Asumiņam var pievienot arī čili pulveri.

Pasniedz siltu ar vai bez krējuma un zaļumiem.

Pelēko zirņu sviests

Nepieciešamās sastāvdaļas:

Sviests – 180 g

Pelēkie zirņi – 100 g

Baziliks – 1 sauja

Ķiploks – 2 – 3 daiviņas

Čili pulveris – ½ tējk.

Baltvīna etiķis – ½ tējk.

Sāls, pipari – pēc garšas

Izkausē sviestu un lej blendera krūzē.

Pievieno vārītus pelēkos zirņus, kā arī ķiploku, čili, baziliku un etiķi.

Samal viendabīgā masā, pieliec sāli un piparus.

Lielisks sviests, ko smērēt uz grauzdētas maizes.

Kā mazināt gāzu veidošanos pēc pākšaugu lietošanas uzturā

• Mērcējot pupas vai zirņus, pamaini ūdeni un pirms vārīšanas tos noskalo.

• Lieto tos nelielā daudzumā, lai zarnās nonāk neliels daudzums nesagremojamo ogļhidrātu.

• Pākšaugu sagremošanu atvieglos pienskābi saturoši produkti, piemēram, raudzēts piens pie pelēkajiem zirņiem būs tieši laikā.

• Pievieno pākšaugu ēdieniem ķimenes, kas mazina gāzu veidošanos.

• Lieto pietiekami daudz ūdens un nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm – tā palīdzēsi zarnu traktam tik vieglāk galā ar lielo šķiedrvielu daudzumu.

• Lieto alfa – galakatozidāzi saturošus preparātus (ferments, kas šķeļ pākšaugos esošos oligosaharīdus), kas palīdzēs sagremot ogļhidrātus un mazinās to rūgšanu zarnu traktā. 

Kas ir eņģeļi?

Kas ir eņģeļi?

Tuvojas Ziemassvētku laiks. Ziemassvētku laikā daudz tiek runāts par eņģeļiem un citiem debesu spēkiem.Mēs viņus redzam Ziemassvētku eglītēs, skatlogos, vitrāžās, baznīcās, lielveikalos, būdiņās un pilīs. Tā tas ir kopš neatminamiem laikiem. Cilvēki bez eņģeļiem nevar dzīvot, tāpat kā eņģeļi bez cilvēkiem.Ko mēs patiesībā zinām par eņģeļiem? Par eņģeļiem ir dažādi uzskati – kāds tos uztver kā pasaku būtnes, cits savukārt tos pazīst kā varenus Dieva sūtņus. Kas gan ir šīs noslēpumainās būtnes? Par to šajā rakstā.

Mūsu dzīvē dažreiz notiek lietas, kurām nav izskaidrojuma. Varam to saukt par veiksmi, vai vienkārši par sagadīšanos, bet varam arī šos notikumus vērot un mēģināt izprast. Šie notikumi ved pie atziņas, ka blakus ir kāda enerģija, kura vada un aizsargā. Protams, ne vienmēr katrs cilvēks tiek pasargāts un bieži gadās, ka cilvēkam ir jāgūst kāda mācība. Piemēram, cilvēks dzīvo pāri saviem līdzekļiem un tērē vairāk kā var atļauties. Tas noved pie tā, ka tiek paņemts ātrais kredīts un nopirkts tas, ko šobrīd nevarēja atļauties. Par šādu steigu un kaprīzēm ir jāmaksā dārgāk un dažkārt par ļoti dārgi. Un šeit tā enerģija, kura mūs pasargā, nav pametusi, bet gan dod tādu kā iespēju iegūt pieredzi.

Iespējams, ka esam šo enerģiju sajutuši kā gaismas būtnes sev blakus. Varbūt pat dažreiz saskatījuši, vai kādu zīmi saņēmuši no tām. Šīs gaismas būtnes ir mūsu eņģeļi. Eņģeļi ir tie, kas seko mums līdzi no dzīves uz dzīvi un apzinīgi pilda savu uzdevumu – rūpēties par mums. Viņi ir tie, kas mūs uzklausa un palīdz, kas brīdina un aizsargā, tie, kas mūs mīl bez kādiem nosacījumiem.

Kas tad īsti ir eņģeļi? Atbildes uz šo jautājumu varam atrast dažādos avotos. 

Ziņas par šīm būtnēm vispirms ir sastopamas dažādu reliģiju tekstos – kristietības, islāma, jūdaisma un citu ticību svētajos rakstos.

Budismā eņģeļa analogs ir bodistava, zoroastrismā Ameša Spenta vai jazats. Islāmā, tāpat kā kristietībā, eņģeļi ir Dieva radītas bezdzimumu ēteriskas būtnes. Islāma eņģeļiem nav brīvas gribas, jo tie radīti ar vienīgo uzdevumu akli kalpot visaugstākajam Allāham. Korānā teikts, ka eņģeļiem ir divkārši, trīskārši un vairāk spārnu.

Eņģeļu tēli caurstrāvo daudzas senās kultūras un civilizācijas. Tomēr pirmie tēli ar spārniem parādījās ēģiptiešu faraonu laikā vairākus gadu tūkstošus pirms Kristus. Ēģiptiešu kapenēs redzami spārnoti tēli, kas mirušos pacēla gaisā un nogādāja citā pasaulē. No Tuvajiem Austrumiem spārnotie simboli pārcēlās arī uz citām zemēm un laikiem. Grieķu un romiešu kultūra mudž no pusdievu tēliem, kas ļoti līdzinās eņģeļiem. Dievu vēstnesim Hermejam bija spārnotas sandales, spārnota bija uzvaras dieviete Nīke, skaisti, balti spārni bija kaislības un mīlestības dievam Erotam.

Vārds “eņģelis” cēlies no grieķu valodas un nozīmē “vēstnesis”. Eņģeļi nav piesaistīti kādai konkrētai reliģijai – tās ir gaismas būtnes, kas apņēmušās palīdzēt cilvēcei. Taču viņi ciena mūsu brīvo gribu un neiejaucas mūsu dzīvēs bez atļaujas, izņemot atsevišķus gadījumus, piemēram, kad sargeņģelim jāglābj cilvēks no dzīvībai bīstamas situācijas, ja viņa “laiks vēl nav pienācis”. Bet arī tad tas notiek saskaņā ar cilvēka paša izvēlēto scenāriju.

Kā izskatās eņģeļi?

Cilvēki ar gaišredzības spējām, kuri ir redzējuši šīs būtnes, raksturo tās kā gaismas bumbiņas dažādās krāsās. Taču bieži vien eņģeļi parādās mums pierastajā klasiskajā izskatā kā cilvēki ar spārniem. Viņi paši saka, ka dara to tādēļ, lai cilvēki viņus atpazītu.

Eņģeļiem nav dzimumu atšķirību tā, kā mēs to saprotam, taču katram eņģelim parasti dominē vai nu sievišķā vai vīrišķā enerģija.

Katram sava pārvaldības joma

Pastāv dažādi labo eņģeļu tipi – ķerubi, serafimi, sargeņģeļi, erceņģeļi utt. Un, līdzīgi kā cilvēkiem, arī atšķirīgiem eņģeļiem ir atšķirīgas jomas, kuras viņi pārvalda labāk. Ir eņģeļi, kas darbojas dziedniecības jomā, ir aizsardzības eņģeļi, ir dabas eņģeļi, mīlestības eņģeļi, skaistuma eņģeļi un citi. Un katru šo grupu pārvalda virseņģeļi jeb erceņģeļi. Tie ir spēcīgāki par vienkāršajiem eņģeļiem un aktīvi palīdz Zemes iedzīvotājiem.

Erceņģeļi ir daudz un dažādi, īsumā apskatīsim dažus zināmākos un jomas, kurās viņi ir gatavi mums palīdzēt.

  • Erceņģelis Mihaēls ir jaudīgs aizsardzības eņģelis. Kad vajag fizisku vai enerģētisku aizsardzību, sauc viņu.
  • Erceņģelis Rafaēlsirdziedniecības eņģelis. Palīdz dziedināt gan fiziskas, gan emocionālas, gan mentālas problēmas. Palīdz arī ārstiem un dziedniekiem.
  • Erceņģele Gabriēlapalīdz rakstniekiem, žurnālistiem, kā arī var asistēt visos jautājumos, kas saistīti ar bērniem, – ieņemšanā, iznēsāšanā, dzemdībās, audzināšanā.
  • Erceņģele Ariēlaatbild par dabu, vides jautājumiem un pārticību. Ja darbojies vides aizsardzības jomā vai vēlies atbrīvot blokus, kas traucē pārpilnības straumei brīvi plūst tavā dzīvē, tad pieaicini Ariēlu.
  • Erceņģelis Šamuēlspalīdz atrast lietas un cilvēkus, ko meklējam. Viņš arī palīdz harmonizēt attiecības ar citiem un vieglāk piedot.
  • Erceņģelis Raziēls palīdz risināt karmiskās saistības un dziedinātpagātnes emocionālās traumas.
  • Erceņģelis Uriēlspalīdz studijās, kā arī atrast atbildes un risinājumus sarežģītām situācijām
  • Erceņģelis Metatrons darbojas ar sakrālo ģeometriju, palīdz sensitīviem cilvēkiem, īpaši bērniem, kurus dēvē par indigo un kristāliskajiem.

Kas ir ļaunie eņģeli?

Ļaunie eņģeļi (kritušie eņģeļi) arī ir garīgas būtnes. Dievs radīja viņus sākotnēji par labiem, bet tie krita grēkā, un Dievs noliedza tos uz mūžību. Ļaunie eņģeļi ir viltīgi, spēcīgi un savā ļaunumā izveicīgi. Arī viņu ir daudz. Tie ir Dieva un cilvēka visniknākie ienaidnieki, labā un visa patiesā noliedzēji, kas cenšas samaitāt un izpostīt Dieva darbus. Sevišķi tie grib aizkavēt cilvēku pestīšanu, aizraujot tos sev līdzi mūžīgajā pazušanā. To pārvaldītājs ir velns, ko Bībele sauc par sātanu jeb apsūdzētāju, kārdinātāju, pretinieku un ļaunumu. Ļaunie eņģeļi Bībelē tiek saukti arī par nešķīstiem un ļauniem gariem.

Kā var sazināties ar eņģeļiem, un kādas zīmes viņi mums dod?

Pasaukt eņģeļus var jebkurš cilvēks, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņš tic viņiem vai nē, vai viņš ir labs vai slikts. Viņi atsaucas vienmēr un palīdz tik, cik tas ir harmoniski, lai neiejauktos karmas likumos.

Eņģeļi neatrodas fiziskā ķermenī, tāpēc viņi var būt vairākās vietās vienlaikus, un mums nav jāsatraucas, ka kaut kur citur viņi pašlaik ir vairāk vajadzīgi.

Populārākie veidi saziņai ar šīm gaismas būtnēm ir svārstiņš, kārtis, „čenelings” un dažādu zīmju pamanīšana, kuras viņi mums dod.

Neapzināti mēs jau esam savā dzīvē kontaktējušies ar savu sargeņģeli, kādu citu eņģeli vai garīgo pavadoni. Parasti tas notiek kā pēkšņa doma vai ideja, kas iešaujas prātā. Bet, ja vēlamies apzinātāku kontaktu, varam sākumā izmantot palīglīdzekļus, piemēram, svārstiņu: tas ir diegā iekārts atsvars, kas var būt vienkārši gredzens vai arī īpaši šim nolūkam veidots akmens, metāls vai koks. Plašāka informācija par to, kā darboties ar svārstiņu, ir pieejama gan grāmatās, gan internetā.

Vēl viens veids, kā kontaktēties ar eņģeļiem, ir kārtis. Mūsdienās ir izdotas daudzas kārtis par eņģeļu tematiku, kuras paredzētas tieši kontaktam ar viņiem. Parasti tām līdzi nāk arī pamācība, kurā ir paskaidrots, kā kārtis lietot.

Nākošais veids ir tiešā saziņa jeb „čenelings”. Tādējādi var saņemt skaidru un precīzu informāciju. Apgūt šo metodi var jebkurš, tikai kādam tas sanāks ātri un dabiski, bet citam nāksies ilgāk trenēties. Liela loma šeit ir savu vibrāciju celšanai un spējai atbrīvoties no savām bailēm un blokiem. Arī Latvijā ir parādījusies iespēja apgūt „čenelingu” kursos.

Izmantojot šos saziņas veidus, jāpatur prātā, ka kontaktēties var ne tikai ar gaismas būtnēm, bet arī ar zemo vibrāciju radījumiem, tādēļ vienmēr palūdz savam augstākajam Es un erceņģelim Mihaēlam (viņš ir spēcīgs aizsardzības eņģelis), lai viņi gādātu par to, ka tu sazinies tikai ar tīrām gaismas un mīlestības būtnēm. Svarīgi ir arī nodomi un tas, cik lielas šaubas, bailes un neticība sev tevī mīt. Un vienmēr atceries – eņģeļu ziņas un klātbūtne ir patīkama, iedvesmojoša un pozitīva. Ja komunikācijas laikā sajūti bailes, tad, visticamāk, šīs domas nāk no tava ego vai arī no kādām zemāko vibrāciju būtnēm. Esi uzmanīgs, taču nebaidies.

Eņģeļiem patīk dot mums arī norādes un zīmes. Bieži viņi izmanto skaitļu virknējumus, kas atkārtojas, piemēram: 1111, 1414 un tamlīdzīgi. Ja ikdienā sāc ievērot vienādus skaitļus, iespējams, šīs gaismas būtnes cenšas tev ko pateikt.

Eņģeļi mūsdienās

Mūsdienās eņģeļu industrija ir visai racionāla un pelnoša. Eņģeļi ir visur – sākot ar kino, literatūru un mākslu, turpinot ar interjera priekšmetiem, tērpu un aksesuāru modi un beidzot ar suvenīriem, kas ir populāri visās pasaules malās. Katram taču mājās ir kaut viens eņģelis! Eņģelis ir arhetipisks tēls, ko visi atpazīst, tas ir teju vai gēnos ierakstīts, tāpēc nav brīnums, ka ir radušās dažādas eņģeļu reliģijas, medicīna, skolas, terapijas, lūgšanas, meditācijas, tiek rīkoti semināri, konferences un izveidota pat zinātne – angeloloģija.

Tikmēr eņģeļu kritiķi apgalvo: lai gan ideja par sargeņģeļiem ir visās kultūrās, tas nav tāpēc, ka eņģeļi ir visur, bet gan tāpēc, ka eņģeļi ir zemapziņas kolektīvie tēli. Tas savukārt nozīmē, ka eņģeļi ir tikai cilvēku galvās, nevis reālajā pasaulē un ikviens eņģelis ir tikai zemapziņas radošās domāšanas produkts.

Tikai katra paša ziņā ir tas, vai izturēties skeptiski pret eņģeļu eksistenci vai arī ļaut šīm gaismas būtnēm ienākt savā dzīvē. Raksts tapis sadarbībā ar naudas aizdevumu salīdzinātāju NAUDASKOKS.LV.

Kā izvēlēties piemērotas ziemas riepas?

Kā izvēlēties piemērotas ziemas riepas?

Ziema braukšanas apstākļu ziņā, nenoliedzami, ir sarežģītākais un potenciāli bīstamākais gadalaiks autobraucējiem. Lai šajā gadalaikā tu justos droši un tavas automašīnas vadāmība būtu prognozējama, nepieciešams to aprīkot ar piemērotām ziemas riepām. Turpmākajā rakstā uzzināsi par ziemas riepu veidiem, to atšķirībām, lietošanas apstākļiem un tavām prasībām atbilstošāko risinājumu.

Primārais faktors, lai ceļu satiksme būtu droša, ir pareizs aprīkojums. Latvijas klimatiskajos apstākļos, kad temperatūra svārstās no -30°C ziemā līdz +30°C vasarā, viens riepu komplekts nespēj nodrošināt nepieciešamo saķeri ar ceļu un līdz ar to arī drošību tik labi, kā divi dažādiem laikapstākļiem piemēroti komplekti.

Kas jāzina par ziemas riepu lietošanu Latvijā?

Galvenais, ar ko ziemas riepas atšķiras no vasaras riepām – gumijas sastāvs un lameļu zīmējums, kas īpaši piemērots, lai ne tikai saglabātu labu vadāmību uz piesnigušiem un apledojušiem ceļiem, bet arī uz slapjiem ceļiem ziemā. Protams, tā atšķiras arī pēc cenas, tāpēc ir jāplāno savs pirkums tā, lai nebūtu jāņem ātrais kredīts jeb kā to sauc igauņi, kiirlaenud nädalavahetusel. Tāpat ziemas riepai ir platas centrālās rievas (trīs vai četras), kas paredzētas ātrai lietus vai sniega novadei no kontakta virsmas, tādējādi uzlabojot saķeri. Protektoram ir vairāk rievu un lielāks skaits ribu, kas nodrošina daudz labāku vadāmību ziemas apstākļos.

  • Ziemas riepas drīkst uzlikt, jau sākot no 1. oktobra.
  • Laikā no 1. decembra līdz 1. marta visiem transportlīdzekļiem (pilna masa līdz 3,5 t) obligāti jābūt aprīkotiem ar ziemas riepām.
  • Minimālais riepu protektora dziļums ir 4 mm.
  • Vasarā, no 1. maija līdz 1. oktobrim, ir aizliegts braukt ar radžotām riepām.
  • Maksimālā ziemas riepu lietošanas temperatūra ir +5 °C.
  • Ja ziemas riepas nenomaina un turpina lietot vasaras sezonā, tās dilst daudz straujāk, slikti turēsies uz sausa ceļa, palielinās degvielas patēriņu un būs skaļākas.
  • Vidēji viens riepu komplekts ir paredzēts aptuveni 50 tūkstošiem kilometru, taču to ietekmē ceļu kvalitāte un braukšanas stils (strauja bremzēšana, strauja kustības uzsākšana).

Kas jāņem vērā, mainot ziemas riepas?

Īstais brīdis. Ja plāno riepas mainīt servisā, rēķinies, ka tur būs garum garās rindas gan uzsniegot pirmajam sniegam, gan pāris dienas pirms 1. decembra, kad ziemas riepas būs obligātas. Tādēļ iegādājies riepas laikus un izvēlies nomaiņai brīdi, kad citi potenciālie mainītāji būs aizņemti ar citiem darbiem un neveidos rindu servisā.

Kāds ir tavs auto?

Ziemai paredzētās auto riepas obligāti jāpielāgo tava auto markai un modelim. Šo informāciju tev vislabāk spēs sniegt riepu izplatītājs, tādēļ nebaidies uzdot visus nepieciešamos jautājumus. Pievērs uzmanību, ka vieglajiem automobiļiem, džipiem, sporta auto un mikroautobusiem tiek radīti dažādi riepu modeļi. Izvēlies gudri! 

Vai tavam auto ir oriģinālie diski?

Katra auto ražotājs norāda, kāds ir piemērotākais riepas izmērs – to vari apskatīties degvielas bākas vāciņa iekšpusē vai pie vadītāja durvju sliekšņa. Ziemai paredzētās riepas obligāti jāizvēlas atbilstoši šim izmēram, taču, ja tavam auto ir uzstādīti neoriģinālie diski, riepas pielāgo disku izmēram. Nekādā gadījumā vienai automašīnai nelieto dažāda izmēra vai dažāda tipa riepas. 

Ziemas riepu iedalījums

Ziemas riepas iedalās: radžu, mīkstā sastāva, cietā sastāva un vissezonas.

  • Radžotas riepas

Radžotām riepām ir lieliskas saķeres īpašības uz sniegota vai ledaina ceļa seguma. Tās ir paredzētas cilvēkiem, kuriem ir svarīgi bārgos ziemas apstākļos justies uz ceļa maksimāli droši. Šis produkts ir piemērots cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas un bieži saskaras ar grūti izbraucamiem, retāk tīrītiem ceļiem. Braucot ar radžotām riepām pa sauso vai slapjo ceļu atklājas sekojošas nepilnības: troksnis no radzēm, braucot ar lielu ātrumu auto uz ceļa paliek nestabils. Ekspluatējot ziemas riepas ar radzēm vajag zināt, ka viņas ir aizliegtas dažās valstīs (Polija, Zviedrija, Vācija u.c.), tāpēc, plānojot ceļojumu, vajadzētu pārliecināties, vai dotajā valstī nav aizliegts lietot šādas ziemas riepas.

  • Mīkstā sastāva ziemas riepas

Mīkstā sastāva riepām piemīt labas saķeres īpašības uz sniega un uz ledus ceļa virsmām. Nodrošina maksimālu drošību tajos gadījumos, ja radžu riepu lietošana ir aizliegta. Mīkstā sastāva riepas salīdzinājumā ar radžotām riepām ir klusākas un viņas var lietot bez ierobežojumiem. Uz slapjas vai sausas ceļa virsmas: ātri nolietojas, nav stabilas lielajā ātrumā, garš bremzēšanas ceļš. Riepas ar mīkstu sastāvu var identificēt pieskaroties tām vai pēc ātruma indeksa. Jo mazāks ātruma indekss, jo mīkstāks riepas sastāvs.

  • Cietā sastāva ziemas riepas

Cietā sastāva riepas ir domātas tiem cilvēkiem, kuri vairāk brauc pa asfaltētiem, neapledojušiem ceļiem. Tādus ceļus biežāk tīra. Cietā sastāva riepas pazīstamas ar maksimālu saķeri pārvietojoties pa slapju, sausu ceļu vai slapjdraņķiī, viņas ir stabilas lielos ātrumos un ilgāk kalpo. Radžotām un mīkstā sastāva riepām piekāpjas tikai uz sniegotā un ledaina ceļa.

  • Universālās jeb vissezonas riepas

Lielākā daļa no mums skatoties uz nosaukumu domā, ka universālās riepas ļoti labi kalpo gan ziemas apstākļos, gan vasaras sezonā, bet tā nav patiesība. Universālās riepas rekomendējam tiem pircējiem, kuri ziemas periodā brauc maz, lēni un ļoti uzmanīgi, jo lielākā daļa šo riepu īpašību ir pielīdzināmas vasaras riepām. Šo produktu var identificēt pēc speciālā apzīmējuma uz riepas sānu malas: AW (Any Weather – jebkuros laika apstākļos) vai AS (All Seasons – visi sezoni).

Riepas ar radzēm, mīksto un cieto sastāvu, universālās riepas var būt ar atšķirīgu protektora tipu, kas dažādos apstākļos ietekmē riepas īpašības.

Protektora zīmējums

Klasisks un sen zināms protektora zīmējums – simetrisks. Tam piemīt vidējās pakāpes saķeres īpašības uz sausa seguma, pagriezienos. Riepas ar simetrisku protektora zīmējumu ir daudz klusākas. Saķeres īpašības uz slapja ceļa ir apmierinošas.

Riepām ar orientētu (norādītu kustības virzienu) protektora zīmējumu piemīt labāks ūdens un slapja sniega izspiešanas efekts. Viņas ir pietiekami stabilas lielos ātrumos. Runājot par trūkumiem, var piebilst, ka riepas ar šāda tipa protektoru pārāk skaļas uz ceļa un nevienmērīgi nodilst, bet biežāk nevienmērīgs nodilums ir atkarīgs no auto piekares elementiem un pārāk agresīva braukšanas stila.

Nesen parādījās riepas ar asimetrisku protektora zīmējumu. Viens no šāda veida riepu priekšrocībām – minimālais troksnis. Šis protektora tips ir izveidots tā, lai riepām būtu ļoti laba saķere ar ceļu. Tas ietekmē riepas vienmērīgu nodilumu un stabilitāti līkumos. No vājām pusēm var minēt to, ka asimetriskas riepas sliktāk izvada ūdeni.

Kā glabāt ziemas riepas?

Gan nomainītās vasaras riepas (ja plānots tās lietot vēl vienu sezonu), gan ziemas riepas ir pareizi jāglabā starp sezonām, lai tās nezaudētu savas īpašības un labi kalpotu. Daži servisi, kas piedāvā riepu nomaiņu, par maksu piedāvā arī riepu uzglabāšanu līdz nākamajai sezonai. Ja nav piemērotas vietas garāžā, pagrabā vai šķūnī, tas ir labs risinājums. Ja tomēr ir vieta, kur ziemas riepas paglabāt, jāņem vērā daži nosacījumi:

  • Riepas glabājot ir jānovieto tā, lai tās nedeformētos. Ja tās tiks glabātas veidā, kas ietekmē to formu, šī deformācija var saglabāties neatgriezeniski un riepas slikti kalpos un pat radīs bīstamas situācijas.
  • Riepas jānovieto vismaz nojumē, tās nedrīkst glabāt zem klajas debess, kur tās ir pakļautas tiešai saules, lietus, sala un sniega ietekmei. Tā kā arī nojumē riepas var sasalt, piemērotāka glabāšanas vieta tomēr būs garāža, pagrabs vai labs šķūnis.
  • Nomainītās riepas un diski ir jānomazgā. Lai nodrošinātu to, ka riepas pēc glabāšanas laika ir piemērotas lietošanai, gan riepas, gan diski ir jānomazgā, lai atbrīvotos no netīrumiem un novērstu disku koroziju. Īpaši tas attiecas uz ziemas riepām, ko pavasarī sagatavo glabāšanai – ziemā izmantotie pretslīdes līdzekļi nelabvēlīgi ietekmē riepu gumiju, tādēļ svarīgi tos nomazgāt.

Kā pagarināt riepu kalpošanas laiku?

Par riepām ir jārūpējas, lai iztērētā nauda nebūt izmesta vējā. Ir vairāki svarīgi padomi, ko ikviens var ievērot, lai pagarinātu savu riepu mūžu un nodrošinātu pēc iespējas labāku kalpošanu:

  • Ražotājs ir paredzējis, ka vienas riepas mūžs ir aptuveni 10 gadi pēc ražošanas vai ne vairāk kā 6 gadi pēc uzlikšanas.
  • Pēc 8 tūkstošiem nobrauktu kilometru jāsamaina vietām priekšējās un aizmugurējās riepas. Priekšējās riepas ir pakļautas daudz lielākai slodzei, ko rada stūrēšana un bremzēšana, tādēļ, lai vecinātu vienmērīgāku nodilumu un attiecīgi pagarinātu visa riepu komplekta mūžu, tās ir laiku pa laikam jāsamaina vietām. Speciālisti apgalvo, ka šāda rīcība var pagarināt riepu mūžu pat par 10–15%.
  • Jāseko līdzi gaisa spiedienam riepās. Tas jādara vismaz reizi mēnesī, kad riepa vēl nav uzsilusi. Ja riepā būs pareizs gaisa spiediens, riepas protektors dils daudz vienmērīgāk, kā arī būs mazāks degvielas patēriņš, kas tuvāk atbildīs riepas ražotāja norādītajam.
  • Pievērs uzmanību riepu ražošanas gadam – tas ir četrciparu skaitlis, kuru var atrast uz riepas, ovālā rāmīti aiz DOT marķējuma. Pirmie divi cipari norāda uz ražošanas nedēļu, pēdējie divi – pēdējos divus ražošanas gada ciparus. Ja tās nav vecākas par 5 gadiem un ir pareizi uzglabātas, uztraukumam nav pamata.
  • Vienlaikus ar riepu maiņu, vajadzētu pārbaudīt automašīnas ritošo daļu un savirzi – nepareiza savirze nozīmē sliktākus riepas veiktspējas rādītājus un ātrāku gumijas nodilšanu.
  • Ja viens riepu pāris ir labāks par otru, tas vienmēr jāuzstāda priekšā – neatkarīgi no piedziņas veida.
  • Atceries, ka lietotas riepas ir lētākais, bet arī riskantākais variants. Lietotas riepas parasti ir atjaunotas, nodrošinot nepieciešamo protektora dziļumu. Ja apsver lietotu riepu iegādi, meklē tās uzņēmumā, kurā tās varēsi atgriezt gadījumā, ja konstatē tām kādu būtisku defektu. Lietotas ziemas riepas ātrāk dils, kalpos īsāku laiku, kā arī var būt nedrošākas un sliktāk turēties uz ceļa.

Avots: starcred.ee